Apdrošināšana – universālais instruments, kas veidoja cilvēce sava īpašuma interešu ekonomiskai aizsardzībai. Mūsdienas bez tā valstis ar attīstību tirgus ekonomiku ne tiek noslēgts neviens darījums, nedarbojas gandrīz neviens uzņēmums. Apdrošināšanas polise ir gandrīz ikvienam cilvēkam. Aizvien acīm redzama vajadzība apdrošināšanas polise paliek arī pie mums. Taču apdrošināšanas prakse mūsu valsti vēl nav plaši attīstīta. Tā visa pamats – bijuša valsts apdrošināšanas monopols, kas ilgu laiku bija nenozīmīga finanses sistēmas papildinājums. Līdz ar tirgus attiecību attīstību maiņas arī mūsu sabiedrības domāšanas veids. Un tomēr joprojām ne visiem skaidra apdrošināšanas jēga un priekš kam tas viss ir vajadzīgs.
Apdrošināšana ir pakļauta visam piedāvājuma un pieprasījuma likumsakarībām, tāpēc speciālisti, runājot par apdrošināšanu, lieto jēdzienu “apdrošināšanas tirgus”. Apdrošināšana ir tirgus, kur apdrošināšanas devējs – apdrošināšanas sabiedrība, cenšas piedāvāt apdrošināšanas ņēmējam – fiziskam un juridiskam personām – pēc iespējas izdevīgākus noteikumus, noradot savas saistības gadījuma, ja klientam radušies nelabvēlīgi apstākļi, pret kuriem tas apdrošinājies.
Ar 1998. gada 1. septembri valsti stājies spēka Latvijas Republikas likums “Par apdrošināšanas līgumu” un “Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likums”. Minētie likumi un saskaņa ar šiem likumiem pieņemti Ministru kabineta noteikumi sekmes apdrošināšanas tirgus tālāku attīstību un sakārtošanu, ka arī precizēs apdrošināšanas sabiedrību un apdrošināšanas ņēmēju savstarpējas attiecības. Apdrošināšanas bizness atkarīgs no sabiedrības maksātspējas līmeņa un no uzticēšanas apdrošināšanas sabiedrībām. Atsevišķu firmu neveiksmīga finansiāla darbība, negatīvi iespaidoja apdrošināšanas sfēras attīstību. Un tomēr, apdrošināšanas biznesam ir liela loma Latvijas tirgus ekonomika un tas attīstās loti strauji. Apdrošināšanas prēmiju apmērs ir audzis, ka arī audzis ir noslēgto līgumu skaits. Līdz šim apdrošināšanas firmām Latvija bija samēra neizdevīgs bizness, cilvēks vairāk nodarbojas ar ikdienišķiem eksistences jautājumiem un tā īpaši nedomāja, ka ar viņu kas slikts varētu notikt. Aktīvajā dzīves posma mest katrs esam pieradis pie noteikta ienākuma un komforta līmeņa. Nenoliedzami, to vēlamies saglabāt pēc iespējas ilgāk lai būtu drošiem par savu nākotni. Dzīvības apdrošināšana var ļaut ilgtermiņa izveidot finansu līdzekļu uzkrājumu un ļaus ari pēc aktīva dzīves perioda saglabāt ierastas dzīves kvalitātes līmeni.
Pasaules apdrošināšanas tirgu ir vērojama šāda likumsakarība: industriāli attīstītājas pasaules valstis dominē dzīvības jeb life – apdrošināšana, taču visa parejat pasaule dzīvības apdrošināšanas prēmiju apjoms atpaliek no nedzīvības jeb non-life apdrošināšanas joma saņemto prēmiju daudzuma. Attīstītajas eiropas valstis un citur pasaule apdrošināšana ir pati par sevi saprotama lieta. Cilvēkus, kuri nav apdrošinājuši savu dzīvību un īpašumus, uzskata par nenopietniem, nepiesardzīgiem un vieglprātīgiem.
Visvērtīgākais, kas cilvēkam ir, tā ir dzīvība. Tas saglabāšanas instinkts ir visspēcīgākais no visiem, un tikai galīgi jucis prāts spēj to noslapēt. Parasti cilvēks savas visvertigākas lietas glāba droša vieta. Diemžēl tikai pasakas ir iespējams savu dzīvību noglabāt adata un nez kāpēc to dara jaunais. Labie cilvēki dzīvību neglāba – viņi to sarga. Viena no naudas funkcijām ir cilvēka dzīves kvalitātes sargāšana. Tā saucamie negadījumi visbiežāk ir tie, kas rada neparedzētus naudas izdevumus. Negadījums indivīdam tā ir bēda, sabiedrībai – biezi vien statistika. Bet, ja kaut kas pakļaujas statistikai, tad tas prognozējams un ir iespēja radīt bēdu mazināšanas instrumentus.
Ir vismaz divi faktori, kas ikvienai attīstītai valstij liek rūpēties par dzīvības apdrošināšanas sektora attīstību. Pirmkārt, dzīvības apdrošināšanas prēmijas kā ilgtermiņa finansu resursi sākotnēji uzkrājas apdrošināšanas sabiedrībās, kuras tos sadala tālāk, lai gūtu peļņu gan polišu īpašniekiem, gan pašām sabiedrībām. Finansu līdzekļi ir visas tautsaimniecības asinsrite, bez tiem nevar īstenot uzņēmēju idejas, tātad nevar rādīt veiksmīgus uzņēmumus, kas gan maksā nodokļus, gan rada jaunas darbas vietas, gan piedāvā preces un pakalpojumus.
Otrkārt, apdrošināšanas personas vai to mantinieki iegūst nodrošinājumu nelaimes gadījumiem vai vecumdienām vai, izmantojot uzkrājošos dzīvības apdrošināšanas produktus, ceļ labklājību, saņemot procentu ienākumus par ieguldītajiem līdzekļiem. Šis apstāklis atvieglo valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, ļaujot valstij neuzkraut papildu nodokļu nastu iedzīvotājiem un uzņēmējiem.…
