Bijusī pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēma regulēja ne tikai personas dzīvesvietas reģistrēšanu, bet arī civiltiesiskās attiecības un jebkādu personas rīcību ar īpašumu vai personas pārvietošanos. Pretēji tam, ka dzīvesvietas reģistrēšanai ir jābūt maksimāli vienkāršai, tādai, kas būtu ērta iedzīvotājiem, pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēma nebija nedz vienkārša, nedz arī vērsta uz iedzīvotāju ērtību. Tā bija sarežģīta un laikietilpīga, un šo iemeslu dēļ cilvēki dažkārt vispār izvairījās reģistrēt dzīvesvietu. Tādējādi valsts un pašvaldību iestādes šos cilvēkus, kas nebija reģistrējušas dzīvesvietas, nevarēja sameklēt tad, kad tas bija nepieciešams, tātad šī sistēma nespēja nodrošināt iedzīvotāju sasniedzamību, kā arī Eiropas valstīs pastāvošās personas dzīvesvietas reģistrācijas sistēmu pamatnostādnes krasi atšķīrās no pierakstīšanas /izrakstīšanas sistēmas pamatnostādnēm. Bet sakarā ar iestāšanos ES bija jāatsakās no šāda veida dzīvesvietas reģistrēšanas, tā bija jānomaina uz demokrātiskāku.
Līdz ar to veco pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmu pakāpeniski nomainīja uz dzīvesvietas deklarēšanu. 2003. gada 1. jūlijā stājās spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likums, kas līdzšinējo pieraksta sistēmu nomainīja ar dzīvesvietas deklarēšanu. Šī likuma pamatmērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajas attiecībās ar valsti. Lai nodrošinātu iedzīvotājiem pēc iespējas ērtāku dzīvesvietas deklarēšanas procedūru, tā ir izstrādāta pietiekami vienkārša, lai pēc iespējas mazāk tam būtu jāvelta laiks. Protams, līdz ar to pastāv iespēja, ka persona, izmantojot vienkāršo deklarācijas iesniegšanas procedūru, ļaunprātīgi var deklarēt dzīvesvietu pie svešas personas, taču, tas viņai negarantē nekādus labumus. Jāsaka, ka dzīvesvietas deklarēšana ir administratīvi tiesisks akts, kurš pats par sevi nerada nekādas civiltiesiskas saistības, tā ir procedūra, kurā cilvēks deklarē adresi, kādā viņš ir saniedzams savās tiesiskajās attiecībās ar valsti.
Nomainot veco sistēmu uz dzīvesvietas deklarēšanu, jāsaka, ka viedokļi dalījās. Daudzi bija pret (pašavaldības, nekustamā īpašuma īpašnieki) dzīvesvietas deklarēšanas procesa vienkāršošanu, jo jaunā kārtība varētu tikt izmantota nelikumīgām darbībām. Varētu teikt, ka daļai likās, ka likums ir pārāk demokrātisks, ja jau netiek pieprasīti nekādi dokumenti, kas pierādītu, ka persona dzīvo tajā dzīvesvietā, kuru ir nolēmusi deklarēt. Toties, ja tādi dokumenti tiktu pieprasīti, lai pierādītu, ka persona tiešām dzīvo šajā dzīvessvietā, tas varētu atturēt viņu atklāt savu reālo dzīvessvietu, un viņš nebūtu sasniedzams, līdz ar to nebūs sasniegts Dzīvesvietas deklarēšanas likuma merķis.
Tomēr jāsaprot, ka lai arī cik sarežģīta vai vienkārša būtu dzīvesvietas deklarēšanas procedūra, vienalga atradīsies tādi cilvēki, kuri vēlēsies manipulēt ar dzīvesvietas reģistrāciju. Tāpēc nevar apgalvot, ka tās ir Dzīvesvietas deklarēšanas likuma nepilnību sekas. Likums stājās spekā gadu pēc tā pieņemšanas, līdz ar to jau laikus bija iespēja sagatavoties un sakārtot jautājumus, kas skar civiltiesiskās attiecības. Vēl var minēt to, ka laika gaitā likumā tika izdarīti vairāki grozījumi, bet tie nesaistījās ar pašvaldību ierosinājumu tiem, kuri deklarē dzīvesvietu, savu vēlmi reģistrēties papildināt ar kādu tiesisku pamatojumu. Tieši otrādi, šie grozījumi dzīvesvietas deklarēšanas procesu vēl vairāk vienkāršoja.
Tomēr neskatoties uz daudzajām problēmām, kas radās saistībā ar pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas nomaiņu uz dzīvesvietas deklarēšanu, statistikas dati liecina, ka iedzīvotāju atsaucība dzīvesvietas deklarēšanā ir bijusi liela, kā arī nepatiesu ziņu gadījumu skaits salīdzinājumā ar reģistrēto skaitu ir mazs.
Pētījuma mērķis: Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas darbības analīze.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izvērtēt dzīvesvietas pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmu;
2. Noskaidrot pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas galvenās problēmas un to risinājumus;
3. Pētīt pārejas periodu no pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas uz dzīvesvietas deklarēšanu;
4. Izvērtēt Dzīvesvietas likuma ieviešanu;
5. Apskatīt citu valstu pieredzi dzīvesvietas deklarēšanā;
6. Izvērtēt Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas lomu dzīvesvietas deklarēšanas sistēmā;
7. Pētīt dzīvesvietas deklarēšanas procedūru.
Pētījuma objekts: Dzīvesvietas deklarēšana.
Pētījuma metodes: analīze, deskriptīvā metode, vēsturiskā metode, socioloģiskā metode, salīdzinošā metode
Pētījuma bāze: Izmantoti vairāki normatīvie akti: Administratīvo pārkāpumu kodekss, Administratīvā procesa likums, Civillikums, Dzīvesvietas deklarēšanas likums, Fizisko personu datu aizsardzības likums, Iedzīvotāju reģistra likums, Informācijas atklātības likums, Likums „Par pašvaldībām, „Dzīvesvietas deklarācijas aizpildīšanas un iesniegšanas kartība”, „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu aktualizēšanas kārtība”, „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība”, „Par deklarētās dzīvesvietas reģistrācijas valsts nodevu”, „Par dzīvojamo telpu īri”, projekts: „Personas dzīvesvietas deklarēšanas koncepcija.”, Pilsonības un migrācijas lietu parvaldes statistikas dati, vairākas grāmatas, periodisko izdevumu publikācijas, interneta resursi, kā arī Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas sniegtā informācija (nepublicētie materiāli).…
