Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana uzņēmējdarbībā Latvijā un ārvalstīs

Kopš pastāv uzņēmējdarbība, uzņēmēji ir domājuši, kā nodrošināt sevi un arī citus ar dažādiem labumiem, apmierināt vajadzības un gūt no savas darbības kaut kādu labumu. Tas, nenoliedzami noveda pie tā, ka uzņēmēji, iepriekš minēto labumu iegūšanā, ir gatavi izmantot jebkurus līdzekļus, arī kriminālus. Vairumā gadījumu uzņēmēji cenšas tomēr darboties saprāta robežās un, lai rastu priekšrocības iztiek ar dažādu konkurences noteikumu pārkāpumiem. Lai rastu priekšstatu par to kāda ir konkurences vide, kādai tai būtu jābūt, I nodaļā ir aplūkota vēsturiskā konkurences likumdošanas veidošanās un ir paskaidroti konkurences noteikumu pārkāpumu vērtētie tirgi, proti, kas un kādā veidā tiek izvērtēts saistībā ar iespējamo konkurences likuma pārkāpumu. II nodaļā jau ir aplūkoti konkrēti dominējošā stāvokļa ļaunprātīgās izmantošanas izpausmes iespējamie varianti un doti dažādi piemēri no starptautiskās uzņēmējdarbības prakses, kad ir pārkāpti konkurences noteikumi par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu uzņēmējdarbībā.
Darba III nodaļā ir izskaidrots SIA „Lattelekom SIA” (turpmāk tekstā – Lattelekom) negodīgās konkurences gadījums, par ko uzņēmumam tika piemērots Latvijā līdz šim lielākais naudas sods. Dotais gadījums spilgti atspoguļo Lattelekom iespējas darboties daudzās uzņēmējdarbības jomās, kurās tas nekad nav darbojies, spēju uzsākt jaunu biznesu izspiežot no tā uzņēmumus, kas darbojās jau daudzus gadus pirms tam.
Ņemot vērā visās iepriekšējās nodāļās izklāstīto, darba IV nodaļā autors dod patreizējā telekomunikāciju tirgus situācijas raksturojumu un dod vērtējumu par konkurences attīstību lielāko telekomunikāciju uzņēmumu starpā Latvijā. Darba mērķis ir dot savu vērtējumu idejai par četru valsts uzņēmumu - VAS „Latvenergo” (turpmāk – Latvenergo), BO VAS „Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (turpmāk – LVRTC), VAS „Latvijas dzelzceļš” (turpmāk – LDZ), VAS „Valsts informācijas tīkla aģentūra” (turpmāk – VITA) telekomunikāciju tīklu apvienošanu, tādejādi izveidojot reālu konkurenci Lattelekom. Tīklu apvienošanas koncepcijas vērtēšana ir balstīta uz praksē pieņemtajām konkurences līmeņa pētīšanas metodēm (t.sk. uz konkurences teoriju, praksi, likumsakarībām un likumdošanu). Lai arī šī ideja par valsts īpašumā esošo uzņēmumu iespējamo apvienošanu nav guvusi lielu atsaucību politiskajās aprindās, tāpat nav veikti dziļāki izpētes darbi, autors šo jautājumu centīsies aplūkot tikai no konkurences veicināšanas viedokļa, kura ir izvirzīta kā hipotēze.
1. Konkurences likumdošanas izveidošanās.
Kā vienu no vecākajām valstīm, kura visātrāk praksē saskārās ar negodīgu konkurenci un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, var minēt Kanādu.
1889.gadā stājās spēkā likums pret slēptām vienošanās (sazvērestību), kas ierobežo tirdzniecību (iestrādāts kriminālkodeksā 1892.gadā).
1910.gadā tika pieņemts likums „Par sindikātu izveidošanas gadījumu izmeklēšanu”, kurš nodrošināja tiesisko pamatu, lai izmeklētu gadījumus, kad rodas aizdomas par tirdzniecības ierobežošanu.
1960.gadā likumā „Par sindikātu izveidošanas gadījumu izmeklēšanu” tika iestrādātas kriminālkodeksa normas par sindikātiem. Tika noteiktas trīs kategorijas:
- Sindikāti un apvienošanās, kas neatļauti likvidē vai mazina konkurenci;
- Apvienojušies uzņēmumi vai monopoli, kas var darboties pretēji sabiedrības interesēm;
- Negodīgas rīcības tirdzniecībā.

Lai, arī šis 1910.gada likums tika uzlabots, šaubas radīja divas lietas (gadījumi):
i) British Columbia (B.C.) cukura pārstrādes uzņēmuma lieta. 1960.gads.
B.C. Sugar pārņēma pēdējo neatkarīgo cukura pārstrādes rūpnīcu Kanādas Rietumos – Manitoba Sugar. Tas noveda pie situācijas, kad B.C. Sugar piederēja apmēram 60% no Manitobas cukura tirgus; pārējo tirgus daļu apgādāja Austrumu cukura pārstrādes rūpnīcas (Monreāla). Valdība vēlējās, lai pārņemšana tiktu atsaukta, bet tiesa nepiekrita, ka šī uzņēmuma apvienošana būtu likvidējusi konkurenci Manitobas tirgū.

ii) Irvina (Irving) avīžu lieta.
Irvinu ģimene pēc pārņemšanas 1969.gadā kontrolēja visas angļu valodā iznākošās avīzes Ņūbrunsvikā (New Brunswick). Lieta nonāca Kanādas Augstākajā tiesā, kad valdība ierosināja šo lietu, norādot, ka nav iespējama konkurence starp vienas firmas filiālēm. 1975.gadā tiesa lietu izbeidza, pamatojoties uz to, ka sabiedrībai nodarītie zaudējumi ir jāpierāda un to nevar balstīt tikai uz faktu, ka tiek kontrolēts bizness.
B.C. Sugar lieta un Irvina lieta skaidri norādīja uz to, ka nav iespējama efektīva uzņēmumu apvienošanās kontrole, piemērojot kriminālkodeksa normas, kas regulē uzņēmumu apvienošanos.

1969.gadā Kanādas ekonomikas padome izdeva „Starpposma ziņojumu par konkurences politiku”, kurā padome deva efektīvu konkurences politikas projektu. Tur izteikto rekomendāciju starpā bija:
-civilkodeksa piemērošana uzņēmumu apvienošanas un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu izskatīšanai;
-tribunāla (tiesas instances) izveidošana civillietu izskatīšanai;
-kritēriju izstrādāšana uzņēmumu apvienošanās izvērtēšanai.
Pagāja vēl 17 gadi, kamēr rekomendācijas tika reāli iestrādātas jaunajā Kanādas likumā „Par konkurenci” 1986.gadā. Saskaņā ar likumu, uzņēmumu apvienošanās gadījumi un monopoli formāli tika uzskatīti par slēptām vienošanās (sazvērestībām), t.i., par neatļautu uzņēmumu apvienošanos vai monopolu tika ierosināta krimināllieta. Neatļauta konkurences mazināšana un tās rezultātā nodarītie zaudējumi sabiedrībai bija jāpierāda tiktāl, lai par to nebūtu pamatotu šaubu.
Runājot par Baltijas valstīm, uz 2004.gadu, Igaunija ir vienīgā valsts, kurā izmeklējot lietas par uzņēmumu apvienošanos, monopolu un negodīgu konkurenci, vienmēr tiek ierosināta krimināllieta. Igaunijā likums par konkurenci ir saistīts ar krimināllikumu. Šāda situācija rada vairākas priekšrocības, piemēram, informācijas iegūšanā un nesniegšanas gadījumā, iespējams vērsties pret subjektiem ar daudz stingrākām soda sankcijām.


2. Latvijas konkurences likumdošanas izveidošanās.
Latvijā, vēsturiski, pēc PSRS sabrukšanas, 1991.gadā tika pieņemts likums „Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” kā rezultātā Latvijas Republikas Ministru Padome izveidoja monopoldarbības uzraudzības un konkurences veicināšanas, institūciju un konsultatīvo padomi.
1997.gadā spēku zaudēja likums „Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu” un spēkā stājās „Konkurences likums”. Pamatojoties uz šo likumu tika izveidota Konkurences padome un tās Konkurences birojs.
2001.gadā spēkā stājās jauns „Konkurences likums” un spēku zaudēja 1997.gada likums..
Latvijas Konkurences likumā ir noteikti trīs galvenās konkurenci ierobežojošās darbības:
i)11.pantā – aizliegtas vienošanās un par spēkā esošām atzītas vienošanās;
ii)13.pantā – dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums;
iii)18.pantā – negodīgas konkurences aizliegums.

Konkurences likuma IV nodaļā ir skaidrojums par tirgus dalībnieku apvienošanos un noteikumiem. Pēc būtības, visas konkurenci ierobežojošās darbības var būt gan ļoti cieši saistītas, gan arī neatkarīgas analizējot situāciju.
Piemēram, ja kāds uzņēmums „X” ir nokļuvis dominējošā stāvoklī preces A realizācijas tirgū Latvijā, kuru pats neražo un šo preci realizē kopā ar preci B, kurā uzņēmumam X nav dominējošais stāvoklis konkrētajā tirgū. Uzņēmumam X ir iespēja pārdot preci B zem pašizmaksas vai par pašizmaksu (negūstot nekādu peļņu), jo uzņēmumam pietiek no preces A gūtās peļņas. Uzņēmumam X ir iespēja pat no preces A ienākumiem subsidēt preces B pārdošanu zem pašizmaksas (šķērsubsīdijas) un vienalga gūt peļņu. Tādā veidā no tirgus tiek izspiesti preces B realizētāji, jo klienti noteikti izvēlēsies preču A un B kombināciju, kur A ir nepieciešama, bet B prece par ļoti zemu cenu.
Uzņēmuma X konkurentiem šādas iespējas nav, un viņiem ir jāpamet preces B realizācijas tirgus.

Šādas situācijas izveidošanās iemesli var būt dažādi, bet pastāv iespēja, ka dominējošais uzņēmums ir noslēdzis kādu aizliegtu vienošanos (-ās) ar ražotāju (-iem) vai pat ar konkurentiem un vienojies par tirgus sadali.
Šīs piemērs raksturo situāciju, kad konkurence izpaužas dažādu faktoru sajaukumā kas nav vienveidīgi un precīzi, tie ir savstarpēji saistīti un aptver visus konkurences aspektus – dominēšana, aizliegtas vienošanās, negodīga konkurence, uzņēmumu apvienošanās, kas savukārt ietver vēl lielāku analīzes iespēju. Tādejādi autors savā darbā liekot akcentu uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir spiests pieskarties arī plašākam problēmu lokam.
3. Praktiski realizējamā konkurence.
Džons Maurics Klarks (John Maurice Clark), (1938.g.), praktiski realizējamo konkurenci nosauc par „nepilnību labošanas līdzekli”. Praktiski realizējamā vai efektīvā konkurence vislabāk var tikt aprakstīta, kā ekonomistu mēģinājums identificēt tos nosacījumus, kas varētu nodrošināt atbilstošas vadlīnijas tādas politikas īstenošanai, kas sniegtu sabiedrībai priekšrocības, ko konkurencei vajadzētu nodrošināt. Tas ir sava veida ekonomistu „saprāta likums”. Konkurenci var saukt par efektīvu vai praktiski realizējamu ikreiz, kad tā darbojas laikā, lai sniegtu pircējiem ievērojamu aizsardzību pret ekspluatāciju, ko varētu veikt pārdevēji, un otrādi – lai nodrošinātu pārdevējiem līdzīgu aizsardzību pret ekspluatāciju no pircēju puses. Tā ir sociālā funkcija, kuru konkurencei vajadzētu veikt.
Svarīgi praktiski realizējamās vai efektīvās konkurences faktori:
a) relatīvs pārdevēju lielums un spēks;
b) iespējas ieiet tirgū;
c) konkurentu neatkarība;
d) industrijas vai tirgus izaugsmes koeficients;
e) produktu diferenciācija.


4. Konkrētā tirgus noteikšanas vispārīgie principi.
Lai noteiktu uzņēmuma iespējamo dominējošo stāvokli kādā preču vai pakalpojumu tirgū, nepieciešams veikt virkni analītisku darbību. Tirgus ir mehānisms, jeb process, ar kura palīdzību preču (pakalpojumu) pārdevējs un pircējs iedarbojas viens uz otru un, tādejādi, piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbības rezultātā tiek noteikta preču vai pakalpojumu cena un daudzums. Tirgus ir komercdarbības joma, kurā preces tiek apmainītas pret naudu un kurā veidojas un pastāv divu veidu attiecības:
- savstarpējās ekonomiskās sāncensības attiecības starp tirgus dalībniekiem;
- tirgus dalībnieku attiecības ar izejvielu, materiālu un citu resursu piegādātājiem un preces patērētājiem.
Šīs attiecības, kas pēc savas būtības ir preces pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, regulē dažādi normatīvie akti, t.sk. arī konkurenci regulējošās tiesību normas. No juridiskā viedokļa tirgus ir darījumu, kuri tiek veikti ar mērķi nodrošināt savstarpēju preču apmaiņu, kopums.
Konkurences likuma izpratnē tirgus kā tāda vispār nav, ir kāda noteikta tā daļa, kuras ietvaros var rasties un pastāvēt dažādi konkurences ierobežojumi. Tirgus nav vienkārša tā dalībnieku noslēgto darījumu summa jeb kopums. Lai noteiktu konkrēto tirgu, nepietiek ar tirgus dalībnieku, noslēgto darījumu un to atbilstības likuma prasībām noskaidrošanu. Tā vai cita tirgus robežās darbojas liels skaits tirgus dalībnieku un tiek noslēgti daudzi it kā vienveidīgi darījumi, kuru noslēgšanas apstākļi ir būtiski atšķirīgi atkarībā no tirgus veida un struktūras.…