Kaut arī katrs no šiem dzejniekiem pārstāv savu laiku un savu kultūru, viņu daiļradē izdevās atrast daudz kopīgu iezīmju un motīvu. Dievišķās skepses motīvs caurauž gan Aspazijas, gan Š. Bodlēra, gan J. Ševčuka dzeju, atšķiras vienīgi tās intensitāte un izpausmes.
Visi trīs dzejnieki ļoti skeptiski izturas pret sava laikmeta negācijām, - kariem, politiskajiem notikumiem, sociālajām problēmām. Kaut atšķiras laikmeti, ko savā dzejā atspogulojuši Aspazija, Š. Bodlērs un J. Ševčuks, problēmas būtībā ir vienas un tās pašas – popkultūra, indivīda brīvības apspiešana, nabadzība, sevis zaudēšana. Attieksme pret tām un skepstiskais skatījums visiem trim autoriem šajā sakarā ir ļoti līdzīgi. Aspazija, Š. Bodlērs, J. Ševčuks nosoda vienaldzību, garīguma trūkumu sabiedrībā, materiālo lietu pielūgsmi.
Visi trīs dzejnieki savā būtībā ir filozofi un nākotnes pravieši, viņu daiļradē var atrast nākotnes vīzijas, kuras vēlāk piepildijās. Viņi filozofē par brīvību, dzejnieka misiju, dvēseli, viņu saule un dieviete ir mēness, kuram viņi ir veltījuši tik daudz brīnišķīgu dzejoļu.
Viņi pretstata indivīdu un pūli, uzsverot, ka galvenais ir nekad nepazaudēt savu Es, pat tad, kad tu pazūdi ārpus telpas un laika.
Aspazijas, Š.Bodlēra un J. Ševčuka dzeja ir pilna simboliem, tiesa, tie ir atšķirīgi, tomēr tajos var saskatīt arī kopīgas iezīmes.
Aspazija, Š. Bodlērs un J. Ševčuks skeptiski uzlūko dzīvi pilsētā, taču šajā sakarā viņu domas jūtami atšķiras.
Gan Š. Bodlērs, gan J. Ševčuks savā dzejā vēršas pret mākslīgajām baudām, - alkoholu, narkotikām, viņu skatījums uz šīm parādībām ir ļoti skeptisks. Aspazijas dzejā viņas attieksme pret šo problēmu tik pat kā neparādās. Š. Bodlēra un J. Ševčuka dzejā spilgti parādās reliģiskā skepse, piemēram Š.Bodlēra dzejolis „Litānijas Sātanam” un J. Ševčuka „Baznīca”, abu šo dzejnieku daiļradē parādās šaubas un Dieva meklējumi, Bodlēram vairāk caur noliegšanu, Ševčukam vairāk caur dzīves pieredzi un situāciju izvērtēšanu. Aspazijas dzejā tas ir mazāk izteikts, Dievu viņa vairāk saskata dabā.
Gan Aspazijas gan J. Ševčuka dzejā spēcīgi ir izteikta ticība nākotnes cilvēkam, jaunajai paaudzei (tas ir vairak izteikts romantismā). „Это серьезное поколление, злое, рациональное. [..] Они голодные, злые, полные амбиций, очень трезвые.” [J. Ševčuks, 2005: 24.] Šī jaunā paaudze ir pielāgojusies laikam, zin, ko gaidīt no nakotnes, tā ir cīnītāju paaudze.
Jums spožo sauli netumšo vairs sārni,
Zem jūsu kājām pūķis samīts lokās,
Un jums pa nakti izauguši spārni. [Aspazija,1986: 14.]
Savukārt Bodlēra dzejā nav ticības nākotnes cilvēkam un rītdienai. Viņš ir galējs skeptiķis un pesimists, - cilvēku uzskata par samaitātu, bet vienīgo glābiņu redz nāvē. Nāves tēls vispār bieži parādās šo dzejnieku darbos, Bodlērs par to runā kā par vecu paziņu dēvējot par veco kapteini, pat pielīdzina to ielasmeitai. Aspazijas dzejā nāve vairāk ir simbols nekā reālija, viņa tic, ka ar nāvi dzīve nebeigsies, tomēr daudzos dzejoļos viņa apdzejo nāvi līdzīgi kā Bodlērs, -
Jau visi dzīves pulsi stindzināti,
Un tumši mākoņi no vētras dzīti,
Nāk pasludināt nāves majestāti. –
Aspazijas dzejā diezgan bieži parādās mirušā tēls, piemēram, dzejolis „Ofēlija”, kurā viņa apdzejo skaisti slīkoni. Domajams, šo dzejoli uzrakstīt viņu iedvesmoja Dž. E. Mileja glezna „Ofēlija”(1852.)
J. Ševčuka dzejā nāve vienmēr ir saistīta ar dzīvību, - «Жизнь не сахар, а смерть нам не чай.» [ J. Ševčuks, 2005: 100.] (Dzīve nav cukurs, bet nāve nav tēja.) vai arī «Жизнь всегда любуется великолепной смертью, / Смерть всегда отчаянно запоминает жизнь» [ J. Ševčuks, 2005: 26.] (Dzīve vienmēr jūsmo par lielisko nāvi, / Nāve vienmēr izmisīgi iegaumē dzīvi.) Tas pats ir atrodams arī Aspazijas dzejā – „Sev smeltu dzīvību no nāves kausa?” [Aspazija, 1985: 104.] Līdz ar to, attieksme pret dzīvi Aspazijai un J. Ševčukam nav tik skeptiska kā Bodlēram.
Š. Bodlēra un Aspazijas daiļradē jutams dēmonisms, tumsa, kas ir viena no pasaules nolieguma izpausmēm. Abi dzejnieki jutas ka nolādētie un izstumtie šai pasaulē, dzejnieks parādās kā nolādētais -
Es lielā atkritēja pēcnieks,
Es esmu tumsas lepnais dēls,
Uz pieres man ka Kaina zīme
Deg neizdzēšams lāsta kvēls. [Aspazija, 1985: 75.]
Vai gan šajās rindās nav spēcīgi jutama līdzība ar Bodlēru?
Ko mīlēt viņam gribas, tie no viņa baidās
Un viņa nosvērtībā naidam dzirksti rod, [Š. Bodlērs, 1989: 26.]
Gan Aspazijas, gan J. Ševčuka dzejā ir izteikta patriotisma tēma, - mīlestība pret savu dzimteni, nacionālā pašapziņa. Daudzos J. Ševčuka dzejoļos ir spilgti izteikta pretkara tēma , arī Aspazijas dzejā ir tā atrodama, bet ne tik izteikti. Abu dzejnieku daiļradē ir jūtams arī garīgās revolūcijas motīvi, kas ir kā protests pret esošo situāciju un pasaules iekārtu. Taču viņi aicina uz garīgo cīņu, nosodot vardarbību.
…
