Slimība parādās pēkšņi un attīstās ļoti strauji, viegli iestājas ketoacidoze, un draud diabētiskā koma; slimības vienīgā izdzīvošanas iespēja ir regulāras insulīna injekcijas [14].
Daļai pacientu neilgi pēc diabēta sākuma un insulīna terapijas sākšanos novēro krasu insulīna nepieciešamības mazināšanos.To sauc par medusmēneša jeb diabēta remisijas periodu [10].
Ar 2. tipa diabētu parasti slimo (~ 90 %), tas ir sastopamākais cukura diabēta tips. Salīdzinot ar 1.tipa, pie 2. tipa cukura diabēta, organisms joprojām izdala insulīnu, bet nespēj to efektīvi izmantot, jo šūnas uz to nereaģē. Var saslimt jebkura vecuma cilvēki, un pieaugušajiem tas ir dominējošais tips. Salīdzinot ar 1. tipa cukura diabētu, iedzimtībai ir vēl lielāka nozīme. Tomēr tikpat būtiska ir aptaukošanās, mazkustība, hronisks stress. Šie cēloņi kopumā noteic audu mazjūtīgu pret insulīnu un nepietiekamu insulīna sekrēciju. Sākumā, šie traucējumi izpaužas tikai ar nepietiekamu un, novēlinātu insulīna sekrēciju pēc ogļhidrātiem bagātas maltītes, radot pēc maltītes hiperglikēmiju, bet tukšā dūšā insulīna līmenis ir pat paaugstināts, tādejādi cenšoties pārvarēt audu insulīnrezistenci. Tādēļ 2.tipa cukura diabēts, var ilgstoši noritēt bez simptomiem. 2. tipa cukura diabēta attīstībā iedzimtībai ir vēl lielāka nozīme. Ārstēšanā, vissvarīgākais ir ķermeņa masas mazināšana un fiziskās slodzes kāpināšana, vēlāk nepieciešams pievienot arī tabletes glikozes līmeņa mazināšanai. Tomēr pakāpeniski arī 2.tipa cukura diabēta pacientam šūnu skaits mazinās un, mazinoties arī insulīna sekrēcijai, jāsāk insulīnterapija…