Neskatoties uz to, ka kopš Latvijas okupācijas un reokupācijas ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi, vēl aizvien ir daudz neatbildētu jautājumu par to, ko šis sociālistiskais režīms deva cilvēkiem un kāda bija tā patiesā ietekme uz cilvēku ikdienas gaitām? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, būtu jāņem vērā vairākas pārmaiņas, kas radās šī politiskā režīma pastāvēšanas rezultātā, īpaši pievēršoties J. Staļina valdīšanas gadiem. Tieši tajā laikā, Latviju un citas PSRS republikas skāra apjomīgākās masu represijas, kurās par upuriem kļuva 140. tūkst. cilvēku. Tādā veidā J. Staļins centās maksimāli kontrolēt cilvēku privāto dzīvi un novērst iespējamu vai pat iedomātu pretestību savam režīmam. PSRS režīma pētniece, D. Bleiere šajā sakarā ir teikusi, ka tādas represijas bija arī līdzeklis kā veidot jaunu, režīmam lojālu sabiedrību, kurā visi sabiedrības locekļi darbotos “sociālisma” interesēs, nevis atbalstītu kapitālistiskos rietumus. D.Bleieres argumentācijai, protams, var piekrist, jo patiešām, sākoties Latvijas okupācijai 1940.gadā, viens no primārajiem politiskajiem mērķiem, PSRS valdībai bija politisko un potenciālo pretinieku masveida iznīcināšana.
Šajā kontekstā vajadzētu atzīmēt, ka masveida represijas, pie kurām pieder arī deportācijas, izmainīja ne tikai sabiedrības struktūru , bet skāra ikvienu sabiedrības locekli personīgi. Respektīvi, represijām varēja un tika pakļauts gandrīz katrs cilvēks, kuram atrada saistību ar K.Ulmaņa režīmu, vai tas ar mežabrāļu kustību, vai arī vienkārši piederēja pie sabiedrības elites, un bija turīgs. Tādejādi, ierasto cilvēku ikdienas ritmu nomainīja politiskās vajāšanas, cīņa par izdzīvošanu un pretošanās režīmam, īpaši pēckara gados, kad okupēto teritoriju iedzīvotājiem jau bija pazīstama J.Staļina režīma iedaba.…