Bakalaura darba tēma ir darbs ārzemēs. Latvijas iedzīvotāji dodas strādāt uz ārvalstīm, jo vēlas uzlabot savu materiālo stāvokli un dzīves kvalitāti. Bieži vien tā ir vienīgā iespēja apgādāt savu ģimeni, jo dzīvesvietā nav iespēju atrast pietiekami apmaksātu darbu. Uzskatu, ka šobrīd šī ir ļoti aktuāla tēma, kurai tiek pievērsts pārāk maz uzmanības.
Nav pieejama precīza statistika par to, cik mūsu valsts pilsoņi ir devušies strādāt uz ārzemēm, bet speciālisti uzskata, ka tie ir aptuveni 40 – 50 tūkstoši. Presē parādās informācija par satraukumu sakarā ar darbaspēka trūkumu dažādās nozarēs Latvijā un to, ka drīz uz Latviju būs jāaicina viesstrādnieki no mazāk attīstītām valstīm. Speciālisti norāda, ka ekonomiskā emigrācija kavē ekonomisko attīstību mūsu valstī, taču netiek runāts par to, kādas sekas tā ir atstājusi latviešu ģimenēs. Cilvēks, dodoties uz ārzemēm, iegūst daudz – iespēju materiāli nodrošināt sevi un savu ģimeni, iemācīties svešvalodu, gūt jaunus iespaidus, bet viņš ļoti daudz arī zaudē – iespēju būt kopā ar ģimeni, redzēt savus bērnus uzaugam. Ilgstoša atšķirtība, lai arī atrisina materiālās problēmas, tomēr rada lielu spriedzi ģimenē.
Darbs ārzemēs saistās arī ar risku tikt apkrāptam. Ir ļoti daudz gadījumu, kad negodīgi cilvēki vai nelicencētas darbā iekārtošanas firmas izkrāpj no cilvēkiem naudu un pamet viņus ārzemēs bez darba un iztikas līdzekļiem. Vai vēl ļaunāk – cilvēki kļūst par „baltajiem” vergiem vai cilvēku tirdzniecības upuriem.
Jauni cilvēki ar izglītību, bet bez darba pieredzes, Latvijā nespēdami atrast pienācīgi apmaksātu darbu, izvēlas mazkvalificētu, taču labi apmaksātu darbu ārzemēs. Valsts ir ieguldījusi naudu cilvēku izglītībā, taču viņi kļūst par izglītotiem melnstrādniekiem kādā no Eiropas valstīm.
Cilvēks, kurš ir devies strādāt uz ārzemēm, atrodas nemitīgā psiholoģiskā spriedzē – atšķirtība no mājām rada nemieru par mājās palikušajiem, bailes no psiholoģiskās atsvešināšanās, jo nav iespēju piedalīties ģimenes problēmu risināšanā, bērnu audzināšanā u.tml. Protams, katrs pēc savām iespējām var sazināties ar tuviniekiem – apmainīties vēstulēm, sazvanīties, sarakstīties un sazvanīties internetā, taču tas nevar aizstāt ikdienas cilvēcisko kontaktu, kādu izjūt ģimene katru dienu. Cilvēks var justies atstumts no ģimenes dzīves un problēmām. Pamatotas var būt bažas par atsvešināšanos un attiecībām, kādas veidosies pēc viņa atgriešanās mājās. …
