Darbinieka materiālās atbildības par nodarīto zaudējumu uzņēmumam tiesiskais regulējums

NOBEIGUMS

Secinājumi:
1. Darba likuma 40.panta otrās daļas 5. punktā nav noteikts, ka atbilstoši darbinieka veicamiem darba pienākumiem, kuri izriet no profesijas, darba devējam ir pienākums norādīt darba līgumā arī ziņas par civiltiesiskās atbildības nodibināšanu un to pakāpi (pilna, daļējā, individuāla, kolektīva), un līdz ar to, darba devējs ir spiests slēgt atkarībā no materiāli atbildīgo personu skaita atsevišķo līgumu.
2. Darba likuma 50. pants neskaidro definīcijas „pietiekamai rūpībai” jēgu.
3. Darba likuma 79. panta otrās daļas tiesību norma neskaidro zaudējumu nodarīšanas dienas fiksācijas datumu.
4. Darba likuma nav iekļauta darbinieka zaudējumu definīcija, tādēļ šī jēdziena izpratnei darba tiesībās jāņem vērā CL 1770. – 1774. pants.
5. Darba likums nenosaka darbinieka nodarīto zaudējumu apmēra noteikšanas kārtību (procedūru) un kādā momentā iestājās civiltiesiskā atbildība zaudējumu atlīdzināšanai, un līdz ar to, ir jāskata tā kārtība normatīvajā regulējumā, kas ir Likums par grāmatvedību; 2003.gada 21.oktobra noteikumi Nr.585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” u.c.), kā arī uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumos, grāmatvedības uzskaites organizācijas noteikumos, inventarizācijas veikšanas nolikumā u.c. organizācijas iekšējos dokumentos, kas skar debitoru parāda atzīšanu un to uzskaiti uzņēmuma grāmatvedībā, jo ir jābūt dokumentāli pierādītiem zaudējumiem un to apmēriem, lai darba devējs varētu uzsākt zaudējumu piedzīšanu organizācijas ietvaros vai tiesas ceļā.
6. Darba likuma 86. pants neskaidro definīcijas “prettiesiska rīcība” (CL1635.pants), „ļauns nolūks” (CL 1641., 1645. pants) un „neuzmanība” (CL 1644.pants) jēgu, bet to skaidro Civillikums.
…