Atslēgas vārdi: darba resursu tirgus, nodarbinātība, nodarbinātības līmenis, bezdarbs, bezdarba līmenis, darba meklētāji, bezdarbnieki, ekonomiskā aktivitāte, konkurētspēja, nodarbinātības politika .
Darba mērķis: izpētot darba tirgus resursus, noteikt tā attīstības perspektīvas.
Darba uzdevumi: raksturot darbaspēka nozīmi mūsdienu ekonomikā, noskaidrot galvenās darbaspēka tirgus problēmas Latvijā, raksturot nodarbinātības un bezdarba būtību un lomu ekonomikā, , raksturot situāciju ražošanā un tā ietekmi uz bezdarba problēmām Latvijā, izanalizēt nodarbinātības un bezdarba attīstības tendences, izpētīt valsts nodarbinātības politiku, balstoties uz analīzes datiem izstrādāt priekšlikumus nodarbinātības paaugstināšanai Latvijā.
Darba metodes: statistiskā analīze, grafiskā, ekonomiskā, statistiski ekonomiskā analīze un datu salīdzināšana.
Darba rezultāts: darbā veikts darba tirgus raksturojums, izskatītas pieprasītākās profesijas, kā arī izglītības nozīme darba tirgū un Nodarbinātības valsts aģentūras aktīvie pasākumi nodarbinātības sekmēšanai. Balstoties uz analīzes datiem ir doti priekšlikumi nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai Latvijā.
Viena no svarīgākajām problēmām jebkurā valstī ir bezdarbs. Arī Latvijā, pārejot no centralizētas plānveida ekonomikas uz tirgus, tā kļuva aizvien nozīmīgākā. 90. gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. Strukturālo un īpašuma formu pārmaiņu rezultātā būtiski mainījies nodarbināto skaits. Saasinājās neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā aspektā. Galvenokārt strukturālās pārmaiņas, ko veicināja iepriekšējo ārējās tirdzniecības sakaru pārtrūkšana un ārējās tirdzniecības pārorientācija un pieprasījuma pārmaiņas ietekmēja tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaita samazināšanos. Zemes īpašumu atgūšana, ražošanas objektu privatizācija un valsts saimniecību sairšana izraisīja bezdarbu arī lauksaimniecībā.
Nodarbinātība un bezdarbs ir saistīti ar iedzīvotāju dzīves līmeni un reālā nacionālā kopprodukta apjomu. Tāpēc bezdarba problēmām ekonomikā velta pietiekami lielu uzmanību. Viena no Latvijas tautsaimniecības attīstības grūtību izpausmēm ir mazs nodarbinātības līmenis, kas var bremzēt ekonomikas turpmāko izaugsmi, ja iedzīvotāju darbaspējas nav izmantotas, tad nav atdeves ieguldījumiem viņu fiziskajā un garīgajā attīstībā. Tā kā katra cilvēka dzīvē darbaspējas laiks ir ierobežots, tad maza nodarbinātība uzskatāma par makroekonomisko zaudējumu un pasliktina iedzīvotāju dzīves līmeni.
Darba mērķis: izpētot darba tirgus resursus Latvijā, noteikt tā attīstības perspektīvas.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tiek noteikti sekojoši darba uzdevumi:
1)raksturot darbaspēka nozīmi mūsdienu ekonomikā
2)noskaidrot galvenās darbaspēka tirgus problēmas Latvijā un ES;
3)raksturot nodarbinātības un bezdarba būtību un lomu ekonomikā;
4)raksturot situāciju ražošanā un tā ietekmi uz bezdarba problēmām Latvijā;
5)izanalizēt nodarbinātības un bezdarba attīstības tendences Latvijā;
6)izpētīt valsts nodarbinātības politiku.
Darbaspēks ir viens no ražošanas faktoriem, bieži vien vissvarīgākais. Darba tirgus ir īpašs tirgus, jo te darījumos tiek iesaistīta īpaša prece – cilvēkresursi. Cilvēkresursu tirgus, kā arī izsaka pats vārds ir resursu tirgus un resursu tirgus produkta pieprasījums ir atvasināts pieprasījums. Pati svarīgākā cilvēkresursu tirgus iezīme, kas to atšķir no visiem pārējiem tirgiem ir tas, ka prece, kas tiek apmainīta, ir ietverta dzīvā būtnē. Cilvēkresursu gadījumā pieprasījums ir atkarīgs no produktu pieprasījuma. Tātad no produkta konkurētspējas produktu tirgū. Kā jebkurā tirgū, arī darbā tirgū mūs interesē preces cena, pieprasījums un piedāvājums. Darba tirgus atspoguļo galvenās tendences nodarbinātības jomā, nodarbināto sastāvu, kā arī bezdarba līmeni un tā izmaiņas. Ekonomiskās politikas galvenais mērķis ir labklājība, kas ir balstīta uz sekmīgu ekonomisko izaugsmi un pilnu nodarbinātību. Nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības attīstības un valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Darbs ir viena no vissvarīgākajām cilvēka aktivitātēm, kas viņu nodrošina ar iztikas līdzekļiem, veido pamatu radošai domāšanai, pašrealizācijai un sociāliem kontaktiem.
Nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības attīstības un valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Kopējais darbaspēka tirgus ekonomikā aptver visus strādājošos. Ekonomikas teorijā par nodarbinātu uzskata cilvēku, kam ir regulārs algots darbs. Nodarbinātie iedzīvotāji ir visas personas (15 - 74 gadu vecumā), kas pārskata nedēļā vismaz vienu stundu veica jebkādu darbu vai nu par samaksu naudā vai arī par atlīdzību precēs vai pakalpojumos, neskatoties uz to, vai samaksu saņēma nedēļā, kad darbs tika padarīts, vai nē. Par nodarbinātiem uzskata arī pašnodarbinātas personas uzņēmējdarbībā, profesionālajā praksē vai lauku saimniecībā, ja izpildās vismaz viens nosacījums:
persona strādā ar mērķi gūt peļņu, pat, ja uzņēmums peļņu (pašlaik) nespēj gūt;
persona ziedo laiku uzņēmējdarbības, profesionālās prakses vai lauku saimniecības nodrošināšanai, pat, ja vēl nekas netika pārdots, pakalpojumi vēl netika sniegti vai nekas faktiski netika saražots;
persona ir savas uzņēmējdarbības, profesionālās prakses vai lauku saimniecības darbības uzsākšanas procesā (iekārtu pirkšana un uzstādīšana, krājumu pasūtīšana jaunas uzņēmējdarbības uzsākšanas sagatavošanas procesā).
Par nodarbinātām uzskata arī personas, kuras atrodas pagaidu prombūtnē no darba sakarā ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu un kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā līdz 3 mēnešiem (rēķinot no dzemdību atvaļinājuma beigām), uzskata par nodarbinātām tikai tad, ja pēc atvaļinājuma beigām personai ir garantija atgriezties iepriekšējā darba vietā un personas kas atrodas nacionālos bruņotos spēkos virsdienestā, saņemot par to atalgojumu. …
