Cukura diabēta pacientu zināšanas par pareizu insulīna ievadi

Cukura diabēts ( tālāk tekstā CD ) ir vielmaiņas slimība, kurai raksturīgs paaugstināts cukura līmenis asinīs un slāpes. Cukura diabēta gadījumā ir absolūts vai relatīvs insulīna trūkums, kas izraisa nopietnus vielmaiņas traucējumus. Insulīns ir hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzera šūnas, tās pazemina cukura līmeni asinīs. CD ir hroniska slimība, un cilvēcei zināms jau senā pagātnē. Senāko dokumentālo liecību ēģiptologs Džordžs Ebers atrada 1862.gadā Tēbās, papirusā, kas datējams ar 1500 gadu pirms Kristus, minēta slimība, kam raksturīga pastiprināta urīna izdalīšanās. 1869.gadā Pauls Langerhanss identificēja īpašas aizkuņģa dziedzera šūnas, kas iesaistītas gremošanā. Ja tās ir bojāta, attīstās diabēts. Kopš tā laika β šūnu (šūnas, kas producē insulīnu) sakopojumus sauc par Langerhansa saliņām (1). CD ir hroniska slimība, kuras izraisītās komplikācijas saīsina slimo dzīves ilgumu, pasliktina dzīves kvalitāti un ievērojami saīsina un samazina darbaspējas periodu (2). CD palielina mirstību trīs, četras reizes un tas ir piektais izplatītākais nāves cēlonis. CD izraisītās komplikācijas – redzes zudums, nieru nepietiekamība, infarkts, insults un kāju asinsvadu bojājumi – trīs līdz piecas reizes palielina vispārējo saslimstību. CD ir galvenais netraumatisko kāju amputāciju iemesls. Līdz ar to var secināt, ļoti liela nozīme ir agrīnai diagnostikai un ārstēšanai, kā arī – veselīgam dzīvesveidam un uzturam. 2003.gadā pasaulē bija oficiāli reģistrēti 189 miljoni CD slimnieku. Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka uz vienu reģistrētu cukura diabēta slimnieku ir 1-2 nereģistrēti. Tuvāko 20-25 gadu laikā prognozēts liels slimnieku skaita pieaugums visā Pasaulē. Latvijā slimnieku skaita pieaugums ir stabils, ar tendenci katru gadu palielināties (3,4). Austrāliešu epidemiologs prof. P. Zimmets Latviju ir ierindojis pirmajā vietā glikozes tolerances traucējumu (robežhiperglikēmijas) izplatības ziņā, kas nozīmē pacientu skaita pieaugumu (5).…