KOPSAVILKUMS
Cilvēktiesību ierobežošana ir absolūta nepieciešamība, lai aizsargātu visas cilvēces kopējās intereses, taču, lai noteiktie ierobežojumi nenestu vairāk posta kā kopēja labuma, ir jāievēro noteikti pamatprincipi ierobežojot jebkuru cilvēktiesību, kā arī, daļa cilvēktiesību ir absolūtas – tās ir labklājīgas civilizācijas kodols, un tās ne pie kādiem apstākļiem nedrīkst pakļaut ierobežošanai. Līdz ar to - ir apstiprinājusies pētījuma sākumā izvirzītā hipotēze. Pielietojot attiecīgās pētījuma metodes, tika izpildīti noteiktie uzdevumi, kā rezultātā ir sasniegs pētījuma mērķis, kā arī izdarīti sekojoši secinājumi:
1. Cilvēktiesību pirmsākumi meklējami tālā vēsturē, tie sniedzas vismaz līdz bronzas laikmetam. Viens no senākajiem rakstiskajiem avotiem, kas iekļāva cilvēktiesību normas, ir Babilonijas Hammurabi likumu kodekss, kas radies ap 1755. gadu pirms mūsu ēras. Vēstures gaitā, apvienojoties grupās, cilvēki ieguva gan tiesības, gan pienākumus, un vairumā sabiedrību pastāvēja ētikas un morāles zelta likums, proti, dariet citiem tā, kā jūs vēlētos, lai viņi dara jums, jeb nedariet citiem tā, kā jūs nevēlaties, lai izdara jums. Vēstures gaitā radušies ar vien jauni cilvēktiesību normu avoti, taču cilvēktiesību attīstība bija salīdzinoši gausa, turklāt šie avoti bieži diskriminēja daudzas sabiedrības grupas, proti, cilvēktiesības tika uzskatītas par prioritāti tikai augstākajām sabiedrības šķirām, nevis visai sabiedrībai. Cilvēktiesību attīstība uzņēma apgriezienus 20. gadsimta pirmajā pusē, un, tādām cilvēktiesībām, kādas pazīstam mūsdienās, pamatus lika Apvienoto Nāciju Organizācija pēc Otrā pasaules kara beigām. ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija tiek uzskatīta par universālu principu kopumu un pamatu visiem turpmākajiem starptautiskajiem, reģionālajiem un nacionālajiem normatīvajiem regulējumiem cilvēktiesību jomā.
2. Neskatoties uz starptautiskajos tiesību aktos noteiktajiem cilvēktiesību principiem, cilvēktiesību apjoms nav vienāds visās pasaules valstīs. Cilvēktiesību apjoms ir atkarīgs no tādiem faktoriem, kā valstu ģeogrāfiskais un ekonomiskais stāvoklis, politiskā un institucionālā sistēma, kultūra, sabiedrības masu psiholoģija un mentalitāte, un saikne ar reliģiju, līdz ar to, cilvēktiesību apjoms nav atkarīgs tikai no likumdevēja varas. Tikai vispasaules kopējās sabiedrības uztveres maiņa varētu sekmēties ar vienlīdzīgām pamattiesībām un pamatbrīvībām visiem pasaules iedzīvotājiem.
…
