Noziedznieks lielākoties nešķiro savus upurus ne pēc vecuma, ne ieņemamā amata. Mūsdienu sabiedrībā ir maz tādu cilvēku, kas vai nu paši, vai viņu tuvinieki un paziņas nav cietuši noziedzīga nodarījuma rezultātā. Nozagta automašīna tiesnesim, noslepkavots pensionārs, patēvs vai māte vardarbīgi izturējusies pret savu bērnu, apzagts dzīvoklis policijas darbiniekam vai pārdevējam - šādu piemēru ir tūkstošiem. Ikkatrs no mums var kļūt par potenciālu noziedznieka upuri. Noziedzības stāvoklis valstī to ļauj droši apgalvot, jo pēc statistikas datiem aprēķināts, ka laika periodā no 2005.gada līdz 2009.gadam ieskaitot, kopējais valstī reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits ir 315 000, un vismaz pusē gadījumu ir cietusi fiziska persona, tad viegli izrēķināt, ka dzīves gaitā nozieguma rezultātā cieš vai cietīs katrs no Latvijas 2,1 miljoniem iedzīvotāju. Noziedzības stāvoklim, vismaz līdz šim, nav tendence samazināties.
1.1. Cietušā jēdziena izpratne un tā būtība
Vārdi „upuris”, „cietušais”, „cietusī persona” valodas izpētījuma izpratnē ir uzskatāmi par sinonīmiem, taču tie ne vienmēr tiek izmantoti vienlīdzīgi, jo likumdošanā cietušā jēdziens apzīmē personu, kura ir cietusī attiecībā pret viņu izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā. Vārdu savienojums „nozieguma upuris” ir vienlīdzīgs jēdzienam „cietušais noziedzīgā nodarījumā”, bet tikai ne kriminālprocesuālajā aspektā. Kriminālprocesuālajā nostājā persona kļūst par kriminālprocesuālās darbības pilntiesīgo subjektu cietušā statusā tikai pēc attiecīgā lēmuma, ar kuru persona tiek atzīta par cietušo pēc viņas mutvārdu vai rakstveidā izteiktās piekrišanās, pieņemšanas konkrētā krimināllietā. Taču, ja tāds lēmums vēl nav pieņemts, tās ne būt nenozīmē, ka jēdziena „cietušais” izmantošana ir juridiski nekorekta un nav tiesīga, jo faktiski kriminālprocesuālajā aspektā pats kaitējuma nodarīšanas fakts personai ir uzskatāms par pamatu, lai šo personu atzīt par cietušo. Dotā gadījumā pieņemtais lēmums par konkrēto personu atzīšanu par cietušo oficiāli juridiski apstiprina pirmstiesas izmeklēšanā pierādīto faktu.
Jāatzīst, ka jēdziens „upuris” ir daudz plašāks nekā jēdziens „cietušais noziedzīgā nodarījumā”. Vārds „upuris” sociālā izpratnē traktējās šādi, ka persona, kurai nav nodarīts kaitējums, nevar būt par upuri. Tikai saprātīga, ar jūtam, emocijām apveltīta būtne spējīga uztvert nodarīto, iespējamo kaitējumu, novērtēt to saskaņā ar savu uzvedību. Līdz ar to par upuri jāuzskata cilvēks, kam nodarīts fizisks, morāls vai materiāls kaitējums citu personu prettiesisku darbību, nelikumīgu personisku rīcību rezultātā. Bez tam, vārdam „upuris” piemīt viktimoloģijas jēdziens, bet vārdam „cietušais” – kriminālprocesuālais. Pētot vārda „cietušais” jēdziena būtību krimināltiesiskajā un kriminālprocesuālajā aspektos, jāatzīmē, ka tā būtībā ietver sevī viktimoloģijas kā zinātnes pētniecisko ietekmi, jo spēkā esošo tiesību normu, kas nosaka un regulē cietušā jēdzienu, saturs norāda uz viktimoloģijas pētījumu izmantošanu juridiskā aspektā. Noziedzīga nodarījuma upuris iekļūst cietušā procesuālajā statusā tikai no brīža, kad procesa virzītājs pieņēma attiecīgo lēmumu par konkrētās personas atzīšanu par cietušo.
Kriminālprocesa likumā /turpmāk – KPL/ 95.panta pirmā daļa paredz, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums1.
Bijušajā Kriminālprocesa kodeksā par cietušo tika atzīta tikai fiziska persona. Tajā pašā laikā vairāki tiesību zinātnieki uzskatīja, ka tā ir persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīts faktiskais kaitējums, piemēram, pētnieks Božjevs V. uzskatīja, ka par cietušajiem jāatzīst visas personas: gan fiziskās, gan juridiskās, kurām ar noziedzīgu nodarījumu nodarīts kaitējums2.
Līdz 1998.gadam spēkā esošā likumdošanā par cietušo kriminālprocesā varēja būt atzīta tikai fiziskā persona, bet, ņemot vērā, ka juridiskām personām izdarītā nozieguma rezultātā tika nodarīts tikai mantisks kaitējums, tās piedalījās kriminālprocesā civilprasītāju statusā. Pašlaik KPL 6.nodaļa – cietušais un viņa pārstāvība – paredz, ka juridiskajai personai, kurai ir piešķirts cietušā procesuālais statuss, arī ar noziedzīgu nodarījumu var būt radīts ne tikai mantiskā rakstura kaitējums, bet arī kaitējums morālā aizskāruma, fizisko ciešanu veidā. …
