SECINĀJUMI
Teorētiski un empīriski iegūtie dati ļāva formulēt šādus secinājumus:
1) Patstāvība ir vispārīga personības īpašība, kas izpaužas iniciatīvas izrādīšanā, kritiskumā, adekvātā pašvērtējumā un personīgās atbildības sajūtā par savu darbību un uzvedību. Personības patstāvība ir saistīta ar aktīvu domāšanas, jūtu un gribas darbību.
2) Patstāvības veidošanās pirmsskolas periodā ir cieši saistīta ar tādu personības jomu attīstību kā kognitīvā joma (domāšana un citi psihiskie procesi), zināšanas un prasmes, attieksmes, gribas attīstību. Patstāvības kā personības īpašības svarīgākais priekšnoteikums ir ES tēla attīstība.
3) 4-5 gadu vecumā izteikti attīstās bērnu pētnieciskā darbība. Bērna psihiskie procesi – uztvere, iztēle, atmiņa, uzmanība – attīstās rotaļās. Pati darbība pilnveidojas pēc psihisko attīstības procesu iespējām. 4-5 gadu vecu bērnu raksturīgākās īpašības ir patvaļa, darbība pēc iepriekšēja nolūka, ieceres, psihisko procesu mērķtiecība, kas liecina, ka palielinās gribasspēks uztveres procesā, uzlabojas atmiņa, uzmanība; salīdzinoši ātri, gada laikā veidojas pamatelementi, no kuriem sastāv jebkura darbība. Abas šīs attīstības īpatnības veicina trešo – patstāvību. Bērni 4-5 gadu vecumā tiecas pēc patstāvības, bet neveiksmes viņus apbēdina un rada nedrošības sajūtu.
4) Pētnieciskā darbība ir pirmsskolas vecuma bērniem dabisks izziņas veids, kas ir plaši izmantojams pedagoģiskajā procesā patstāvības veicināšanai. Pētnieciskās darbības īstenošanai nepieciešamas tādas prasmes kā prasme novērot, veikt mērījumus, klasificēt, komunicēt, izvirzīt pieņēmumus un secināt. Galvenie pētnieciskās darbības virzieni pirmsskolas periodā ir dabas vērojumi un eksperimentālā darbība.
5) Primārais nosacījums bērnu pētnieciskās darbības organizēšanā patstāvības sekmēšanai ir atbilstošas vides izveide. Vidē ir jābūt bērniem brīvi pieejamiem materiāliem pētījumiem un eksperimentiem atbilstoši viņu vecumam un uzkrātai pieredzei.
…