Mūža ieslodzījums ir smagākais un ilgstošākais brīvības atņemšanas soda veids, kas savu aktualitāti guvis ar nāvessoda atcelšanu. Ar katru nākamo gadu palielinās uz mūžu ieslodzīto skaits , tādējādi, tās izpaužas, kā valsts aizsardzības reakcija, lai aizsargātu sabiedrību no sekām, kas ir radušās no sevišķi smagiem noziegumiem, izolējot notiesātos no sabiedrības, tādējādi izpildot attiecīgu mūža ieslodzījuma soda mērķa komponenti.
Latvijā mūža ieslodzījuma, kā soda, jēdziens un tā mērķis izriet no Krimināllikumā (turpmāk – KL) 35.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktā. KL 35. panta pirmajā daļā noteikts, ka: ,,paredzētais sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā šā likuma ietvaros piespriež tiesa vai likumā paredzētajos gadījumos nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu.’’ Nepieciešams arī minēt KL 36. panta trešo daļu, jo no tai izriet, ka mūža ieslodzījumu var piespiest vienīgi tiesa. ,,Prokurors saskaņā ar panta trešajā daļā norādīto, sastādot priekšrakstu par sodu, personai, kura izdarījusi kriminālpārkāpumu, mazāk smagu noziegumu vai smagu noziegumu, par kuru paredzēts brīvības atņemšanas sods līdz pieciem gadiem, kā pamatsodu var noteikt probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai naudas sodu, kā arī papildsodus - kā sabiedrisko darbu, naudas sodu vai tiesību ierobežošanu.’’ …