Vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka cilvēcei ir jāmāk sadzīvot ar savas darbības atlikumproduktiem. Šī problēma nebija sevišķi aktuāla pirmatnējās kopienas un pat feodālisma laikā, jo, pirmkārt, vairums produktu, kurus tajā laikā cilvēks patērēja, bija dabiskas izcelsmes un, otrkārt, cilvēku skaits uz Zemes bija daudz reižu mazāks. Tādejādi daba, no kuras produkti tika paņemti, „prata” ar šo produktu atlikumiem tikt galā. Situācija radikāli mainījās ar industriālās ražošanas rašanos un zinātnes attīstību. Zinātnieki, izmantojot iegūto informāciju par lietām, iemācījās iegūt dažādus produktus, kas bija dabai pilnīgi sveši un ar kuriem pēc to izmantošanas daba saviem spēkiem vairs nespēja tikt galā. Faktiski tika izjaukti dabiskie vielu apriņķošanas cikli. Attīstoties kapitālisma sistēmai, ražošana kļuva intensīvāka, attiecīgi pastiprinājās arī atkritumu ražošana, līdz kādā attīstības posmā cilvēcei nācās atzīt, ka vairs nav iespējams saglabāt normālu dzīves vidi, ja nedomā par vides aizsardzību un arī atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu tādā veidā, lai tie nekaitētu videi un cilvēkiem.
Gadsimtiem ilgi cilvēki guvuši prieku un labumu no veselas un produktīvas dabas. Ilgu laiku cilvēce uzskatīja, ka dabas resursi ir bezgalīgi, neizsmeļami, bet iejaukšanās tajos nav atgriezeniska. Šāda pārliecība daudzos pastāv arī patreiz. Pastāvēja uzskats, ka apkārtējā vide var uzņemt visus netīrumus. Ilgu laiku ražošanas atkritumi tika ievadīti zemes garozā, ūdens tilpnēs, izmesti atmosfērā. Šo vielu uzkrāšanās bija kā bumba ar laika degli, kura sasniedzot zināmu koncentrāciju eksplodēja.
Mūsu paaudze reāli redz dabas līdzsvara iejaukšanās sekas, jūt piesārņojuma ietekmi. Taču bieži vien šīs parādības netiek saistītas ar konkrēta cilvēka darbību.
1866.gadā Vācijā Jēnas universitātes profesors biologs E.Hekelis pirmoreiz ieviesa vārdu „ekoloģija”. „Oikos”- grieķiski nozīmēja māja, „logos”- mācība,
zinātne. Mājas jēdziens viņa izpratnē ietvēra vidi, kurā dzīvo, pastāv dzīvie organismi, veidojot visdažādākās savstarpējās attiecības.
Zinātni, kas pēta organismu savstarpējās attiecības ar apkārtējo vidi, sauc par ekoloģiju [26,32].
Dabas bagātības ir neatņemama Latvijas nacionālā bagātība. Dabas objekti ir zeme (augsne), zemes dzīles, jūras, iekšējie virszemes un apakšzemes ūdeņi, atmosfēras gaiss, flora (meži, augu kopas, atsevišķi stādījumi un augi), fauna (sauszemes un ūdens dzīvnieki) un valsts īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un atsevišķi dabas objekti.
Ievērojot to, ka dabas objekti atrodas gan valsts, gan privātīpašumā, būtisks ir jautājums kā norobežot noziedzīgus nodarījumus pret dabas vidi no nodarījumiem pret īpašumu. Norobežošana izdarāma pēc noziedzīgu nodarījumu grupas objekta un apdraudējuma priekšmeta. Noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu objekts ir izteiktas īpašuma intereses un nodarījuma priekšmets- konkrēta manta (lieta). Nodarījumos pret dabas vidi objekts ir dabas izmantošanas (lietošanas) intereses, bet priekšmets- dabas objekti dabiskās vides apstākļos.
Pats svarīgākais šo noziedzīgo nodarījumu grupu norobežošanā ir apstāklis, ka krimināltiesiskās normas, kas aizsargā dabas objektu norāda uz dabas objektu izmantošanas noteikumu pārkāpumiem. Ne tik daudz īpašuma tiesības kopumā uz dabas objektiem, bet gan to lietojuma tiesības, kas dabas objekta īpašniekiem vai citam likumīgajam valdītājam, tiek traucētas ar neatļautām darbībām vai bezdarbību, kas Krimināllikumā atzītas par noziedzīgiem nodarījumiem pret dabas vidi.
Dabas objekti galvenokārt pieder valstij (valsts meža fonds, valsts zemes fonds, savvaļas dzīvnieki u.c.), bet to lietotāji (izmantotāji) ir juridiskas un fiziskas personas, kam dabas objektu izmantošanas procesā noteiktās robežās dotas ne tikai tiesības, bet ir uzlikti arī zināmi pienākumi, kas izriet no valsts varas vai pārvaldes institūciju tiesību aktiem.
Ja viņi dabas izmantošanas procesā šos noteikumus neievēro, tie nonāk konfliktā ar likumu, un atkarībā no pārkāpuma smaguma atbild kriminālā, administratīvā vai disciplinārā kārtā, kā arī visos gadījumos materiāli, ja ir ar tiesībpārkāpumu dabai radīts kaitējums.
Nav izņēmums arī dabas objektu izmantošana, kas atrodas privātīpašumā (mežs, zeme, ūdeņi). Arī to izmantošana lielākā vai mazākā mērā tiek reglamentēta ar likumu vai citiem tiesību aktiem.
Lielu postu dabas videi var nodarīt ekoloģisko prasību neievērošana, kas skar rūpniecisko ražošanu- tieši atkritumus, kā arī troksnis un dzīvās dabas trūkums pilsētās.
Apkārtējās vides piesārņošana, kas arvien vairāk iegūst transnacionāla starptautiska rakstura nozieguma pazīmes, apdraud starptautiskās sabiedrības intereses dabas vides drošības jomā.…
