NOBEIGUMS
Katra paaudze nāk ar savu dzīves uztveri, prasībām, un bieži vien visa iepriekšējā noliegumu, kas visai dīvainā kārtā, lielākoties ir attīstības pamats. Aleksandram Čakam ir nācies iet cauri dažādiem laikmetiem un arī grūtībām, taču par spīti tam, viņam ir izdevies savā dzejnieka mūžā sasniegt ļoti daudz savā dzīvē un arī literārajā darbībā.
Veicot šo pētījumu, darba autore iepazinās ar Aleksandra Čaka daiļradi un biogrāfijas aspektiem, kas ļāva izprast autora daiļrades veidošanās principus, kā arī ieraudzīt tos elementus, kas šķērso autora personīgās pieredzes perspektīvu. Aleksandrs Čaks savā daiļradē izmanto ļoti daudz poētiskos elementus, kuri iepriekš (literārā nozīmē) tika uzskatīti par šķietami nepoētiskiem, proti, autors ar savu daiļradi izceļas, jo ir spējis savā daiļradē parādīt šķietami nepoētiskas lietas poētiskā un filozofiskā skatījumā. Pētījuma gaitā tikai noskaidrots, ka, lai arī tiek uzskatīts, ka Aleksandrs Čaks savai daiļradei visvairāk iedvesmojies no dzīves un šķietami tajā atspoguļo savas dzīves pieredzē uzkrātos elementus, pats autors tos izmanto salīdzinoši maz un ļoti maz no šķietami piedzīvotā varam uzskatīt kā par daiļradē izmantotu. Aleksandra Čaka daiļradē izmantotie elementi, vietas, notikumi, personas, parādās pietiekoši daudz, taču šķietami maz no tiem tiek izmantoti personīgās pieredzes atspoguļojumam tie vairāk kalpo kā poētiskie līdzekļi un atskaņu elementi. Būtisks aspekts, kas atklājās pētījuma gaitā ir, ka paraugoties uz autora daiļrades un dzīves posmiem, agrākajā daiļradē autors mazāk konkretizē un pauž savas dzīves reālijas, taču daiļradei attīstoties un daiļrades noslēdzošajā periodā, autors vairāk tiecas ietvert šos “pašatzinumus” jeb savas dzīves elementus.
Aleksandrs Čaks, modernismam raksturīgi, lirisko varoni veido no personīgās perspektīvas un veido to tā, lai šķietami nebūtu nosakāms vai tā ir autora personīgā pieredze vai fantazētā un poētiski radītā, kas arī lasītājam rada sajūtu, ka rakstītājs ir autors pats.…
