Bezskaidras naudas norēķini banku sektorā Latvijā

Bakalaura darba tēma ir “Bezskaidras naudas norēķini banku sektorā Latvijā”. Darba mērķis ir teorētiskajā daļa apskatīt banku pakalpojumu klāstu, tā attīstību un praktiskajā daļā analizēt Latvijas komercbanku darbību ar vienu no bezskaidras naudas veidiem - norēķinu kartēm.
Teorētiskajā daļā detalizētāk ir apskatīti temati – nauda, naudas funkcija un tās veidi, banka, emisijas bankas un komercbankas, banku pakalpojumi, akcentu liekot uz banku galvenajiem finansu pakalpojumiem – naudas līdzekļu piesaiste un to ieguldīšana. Teorētiskās daļas mērķis ir apskatīt banku pakalpojumus kopsummā un sīkāk iepazīties ar norēķinu karšu, kā vienam no bezskaidras naudas norēķinu veidiem, rašanās ekonomiskajiem aspektiem.
Praktiskajā daļā tiek analizēts norēķinu karšu tirgus, tā attīstības vēsture pasaulē un Latvijā. Sīkāk tiek analizēti pēdējo divu gadu komercbanku darbības rezultāti maksājumu karšu jomā, salīdzināti ar Latvijas mikro un makro ekonomikas rādītājiem un apskatīta šī tirgus segmenta ietekme uz Latvijas tautsaimniecību kopumā.
Norēķinu kartes, aizvietojot skaidru naudu un vairākas citas norēķinu formas, ir kļuvušas par vienu no mūsdienās populārākiem norēķinu veikšanas veidiem. Latvijā par maksājumu kartēm, tāpat kā par pasaulē pazīstamajiem banku pakalpojumiem, sāka domāt tikai pirms desmit gadiem. Savukārt Amerikā, kartes populāras kļuva 70.gadu vidū. Toties pasaules vēsturē pirmā ideja par maksājumu karšu izdošanu izteica Eduards Belami (1888. gadā grāmatā “Skats pagātnē” Eduards Belami apraksta ideja par maksājumu karšu prototipu, kur šāda veida norēķinu veids tika saistīta ar patērētāju kredītu, rūpniecības un tirdzniecības pieaugumu un attīstību, kas savukārt veicināja pieprasījuma palielināšanos un pakalpojumu pirkšanu. Pirmā starptautiskā maksājumu karte Latvijā tika izdota 1993.gada pavasarī, bet jau gadu pirms tam Latvijā sākts veidot karšu apstrādes centru BankServiss. Sākoties 21. gadsimtam norēķinu kartes daudziem Latvijas iedzīvotājiem kļuvušas par ikdienu. Norēķinu karšu piedāvājums salīdzinājumā ar tā pirmsākumiem ir strauji attīstījies, kad 1993. gadā maksājumu kartes tika izdotas ar mērķi - pamēģināt kaut ko jaunu un iegūt peļņu, tad šodien klientam tiek piedāvāta plaša izvēle - debet vai kredītkarti, debetkarte ar overdraftu, vietējā karte, degvielas karte u.c., kurām ir piesaistīti vairāki, pasaules biznesā neraksturīgi, atvieglojumi.
Neskatoties uz to, ka karšu bizness Latvijā strauji attīstās, it īpaši pēdējo divu gadu laikā, tomēr lielai daļai no Latvijas iedzīvotājiem nav nekāda priekšstata par norēķinu karti kā tādu un to priekšrocībām salīdzinājumā ar skaidru naudu makā. Hansabankas valdes priekšsēdētāja vietnieks Uģis Zemturis, intervijā laikrakstam Dienas Bizness šī gada 12. martā, atzīst ka pusei no strādājošiem ir konts bankās, taču normāli būtu, ja 90% no strādājošiem saņemtu algas bankas kontos. Tāpat tagad vai nu nemaz vai niecīgi ir aptvertas citas sabiedrības grupas, piemēram, pensionāri (viņu skaits Latvijā patlaban ir ap 650 tūkst.), studenti un jaunieši (ap 100 tūkst.). Pasaules prakse un Latvijas baņķieru vīzija ir tāda, ka 70% veco ļaužu pensijas saņemtu banku kontos. Attiecībā uz bankām būtu jāmin fakts, ka tikai pēdējo divu gadu laikā bankas sāk aktīvi sasaistīt norēķinu kartes ar pārējo piedāvājuma klāstu.
Bakalaura darba mērķis ir teorētiskajā daļa apskatīt banku pakalpojumu klāstu, tā attīstību un praktiskajā daļā analizēt Latvijas komercbanku darbību ar vienu no bezskaidras naudas veidiem - norēķinu kartēm. Kā arī aplūkot norēķinu karšu attīstības tendences nākotnē un to saistību ar pārējiem bankas produktiem.
Lai sasniegtu darba mērķi tiek risināti sekojoši uzdevumi:
Pamatoties uz literatūras avotiem un statistiskiem datiem apskatīt tēmas par naudu un bankām, un banku pakalpojumu klāstu;
Aprakstīt maksājumu karšu veidus gan pēc tehniskās uzbūves un satura, gan pēc darbības plašuma;
Apskatīt maksājumu karšu attīstību pasaulē, lielākās starptautisko maksājumu karšu organizācijas pasaulē, to nepieciešamība, kā arī maksājumu karšu veidošanos un attīstību Latvijā;
Analizēt Latvijas komercbanku maksājumu karšu segmentu periodā no 2000. līdz 2001. gadam, izvērtējot to salīdzinājumā ar Latvijas mikro un makro ekonomiskajiem rādītājiem un analogiem segmentiem pasaulē;
Par pētījuma objektu autors ir izvēlējies norēķinu kartes kā vienu no bezskaidras naudas norēķinu veidiem. Latvijas komercbanku aktivitātes norēķinu karšu biznesā detalizēti tiek analizēts par periodu 2000. līdz 2001. gads, bet aplūkojot tematus par maksājumu karšu vēsturi – no to pirmsākumiem līdz šodienai.
Sagaidāmais rezultāts – padziļināt jau līdz šim iegūtās zināšanas par bankām, pakalpojumu klāstu un norēķinu kartēm, to vietu banku kopējā pakalpojumu klāstā. Analizējot norēķinu karšu tirgus attīstības dinamiku Latvijā un tā kopējās tendences, aplūkot banku pakalpojumu attīstību un norēķinu karšu vietu tajos.
Darbā autors ir izmantojis gan pašmāju, gan ārzemju autoru vispārējo un speciālo literatūru. Bakalaura darbā svarīgākie izmantotie avoti ir Latvijas komercbanku (reklāmas materiāli, statistikas dati), BankServiss (statistikas dati par karšu apgrozījumu), TietoEnator Financial Solutions (speciālā literatūra, darba gaitā sakrāta pieredze), kā arī starptautisko maksājumu karšu organizāciju VISA International un Europay / MasterCard International (biļeteni programnodrošinājuma piegādātājiem, kā arī bankām- dalībniekiem) nepublicētie materiāli, statistikas dati, kā arī ir izmantota personīga pieredze. Lai aplūkotu aktuālākās tendences maksājumu karšu tirgū, autors iepazinās ar periodiskiem izdevumiem, kuri atspoguļo jautājumus, kas saistīti ar darba veikto pētījumu.
Bakalaura darba praktiskajā daļā galvenokārt ir aprakstīts maksājumu karšu tirgus un tā dinamika, tāpēc turpmākajā darbā vietās, kur tiek pieminētas kartes vai maksājumu kartes vai norēķinu kartes, ir domāts viens un tas pats - maksājumu kartes, ja tekstā tas nav atsevišķi precizēts.
Parasti ikdienā jautājumu – kas ir nauda? – neviens neuzdod. Tajā pat laikā, pamēģinot uzdot šo jautājumu kādam garāmgājējam, mēs noteikti saņemsim samērā vienkāršotu termina “nauda” skaidrojumu, kā arī šie “vienkāršotie” skaidrojumi acīmredzot atšķirsies. Mēs esam pieraduši pie tā, ka nauda ir nauda, savā ziņā, vērtību mēraukla. Lielākoties visi piekrīt sabiedrībā valdošajam uzskatam – jo vairāk naudas, jo labāk, kā arī lielā mērā vadās pēc tā.
Terminu “nauda” var skaidrot divējādi:
1)prece, kuras specifiskā patēriņa vērtība ļauj tai būt par visu citu preču ekvivalentu un pildīt vērtības mēra, maiņas līdzekļu, maksāšanas līdzekļa un uzkrāšanas līdzekļa funkcijas;
2)valsts likumdošanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta vērtība [11, 92.lpp.];

1.1.1.Naudas funkcijas.

Pamatoti būtu apgalvot, ka visām lietām, kuras sabiedrība izmanto ikdienā, ir savas funkcijas. Naudai var izdalīt trīs galvenās funkcijas, vadoties no tās ikdienas pielietojuma:
1)maiņas, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkcija – ņemot vērā mūsu senču ilgo gadu laikā uzkrāto pieredzi, kļūdu un mēģinājumu metode deva iespēju izvirzīt no preču masas preci, ko visbiežāk mainīja. Apskatot cilvēces pirmsākumus, kad lielas problēmas sagādāja iegūt lietošanā preci, kura bija nepieciešama, bet kura pašam nepiederēja, vajadzēja mainīties. Savukārt mainoties, preces īpašniekam vajadzēja piedāvāt kaut ko tādu, kas viņam būtu noderīgs, savukārt tas ne vienmēr izdevās. Mūsdienās šādu procesu sauc par bārtera darījumu (angl. barter – preču apmaiņa, tirgošanas – operācija bez norēķiniem skaidrā naudā – prece pret preci [11, 24.lpp.]);
2)salīdzināšanas mēraukla – katrā valstī ir noteikta sava nacionālā naudas sistēma ar nacionālo naudas vienību, kuru nosakot, kļūst iespējams salīdzināt naudas izteiksmē jebkuru preci. Tirgū precēm ir kāds kopsaucējs, kuru vienkāršotā veidā varētu saukt par preces galējo derīgumu. Saskaņā ar ekonomista P.Semjulsona secinājumu, ka darbojas ekonomikas likums par vienādu galējo vērtību uz naudas vienību [12, 130.lpp.], izriet, ka nauda sekmīgi darbojas kā salīdzināšanas mēraukla tieši tāpēc, ka tā ir galēja derīguma mērs. Vēsturiski salīdzināšanas mērauklas funkcijas bija obligāti jāpapildina ar cenu mērogu, bija jāfiksē nacionālās naudas vienības saturs. Tas nozīmē, ka valstij bija jāpieņem juridisks akts, kas nosaka, ka viena naudas vienība līdzinās noteiktam naudas preces daudzumam. Tā kā naudas prece līdz pat nesenai pagātnei bija galvenokārt zelts, tad cenu mērogs tika noteikts kā precīzs zelta svara daudzums. Zelts, kā naudas vienības salīdzināšanas mēraukla, zaudē savu “priviliģēto stāvokli” formāli no 1978. gada 1. aprīļa (Starptautiskais valūtas fonds jau 1976. gadā Jamaikas sesijā pieņem lēmumu – nacionālo valūtu vairs nepiesaistīt zelta ekvivalentam). Notiek pāreja uz valūtas kursiem, kuri samērā bieži svārstās un kuru cenu nosaka vienīgi apmaināmo valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samērs;
3)Uzkrāšanas līdzeklis – nauda ir vis likvīdākā prece, kas ir būtiskākā naudas priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem īpašuma veidiem. Nedaudz vienkāršojot īpašuma uzkrāšanas veidus, var izvirzīt galvenos divus – naturālā veidā un naudas veidā. Abiem no tiem ir savas priekšrocības un trūkumu. Ja aplūko naudu kā īpašuma uzkrāšanas veidu, tad tās priekšrocība ir spēja ātri realizēt – likviditāte (kura jau tika minēta), pie trūkumiem būtu jāmin glabāšanas vietas un veida stabilitāte, valsts monetārā politika (inflācijas).
Cilvēces vēsture ir bagāta ar dažādiem norēķināšanās un naudas veidiem. Šis temats ir pievilcīgs numismātiem, lai gan arī profesionāli kolekcionāri pievēršas kādam noteiktam laika posmam un valstij, vai valstu savienībai. Apzinoties to, ka bez papildus dziļākas izpētes nav iespējams sniegt precīzus datus par naudas veidiem, tāpēc autors savā darbā aprobežojas ar naudas veidu analīzi un salīdzinājumu 19. gs. nogalē un mūsdienās.

1.1.1.1.Dārgmetāla (platīna, sudraba, zelta) monētas.

Mūsdienās šāda veida monētas tiek kaltas, tikai viena no galvenajām atšķirībām, salīdzinājumā ar 19. un 20. gs. miju, tās kalpo kā dārgmetāls, kam tīri formāli ir tikai naudas monētas forma. Šīs monētas kā pirkšanas pārdošanas līdzeklis vairs nekalpo. Tam ir noteikta vērtība, kas pārsniedz tā nomināla vērtību, kā arī mazs tirāžas apjoms. Lielākoties ir pievilcīgs objekts numismātiem, kā arī labs reprezentācijas līdzeklis. Piemēram 1993. gadā Latvijas Banka laida klajā jubilejas latus, atzīmējot Latvijas brīvvalsts dibināšanas 75. gadadienu. 2 latu monēta bija bronzas kalums, 10 lati – sudraba, 100 lati – zelta.
Zelta (sudraba u.c.) monētas savā vēsturiskās attīstības sākumā reprezentēja noteiktu zelta svara vienību, bet zīmoga nospiedums uz tās apliecināja šā rādītāja īstumu. Šādam zelta lējuma gabalam parasti bija iegarena forma un tos pirms kalšanas rūpīgi svēra. Pirmie seno naudas vienību nosaukumi tik atvasināti no attiecīgajā zemē lietoto svaru sastāvdaļām un citu priekšmetu nosaukumiem, jo monētas bija šādu priekšmetu vērtības ekvivalents [11, 134.-135. lpp.].
Savukārt skatoties laika posmu 19. un 20. gs. miju, tad zelta un sudraba monētas tika kaltas un lietotas kā maksāšanas līdzeklis. Šajā laikā savas pozīcijas nostiprināja papīra naudas zīmes (attiecībā pret zelta un sudraba monētām), tās bija ērtākas pārnēsāšanā un lietošanā.
Zelts – lat. Aurum (Au); īp. Sv. 19,3 – pasaulē visvairāk izplatītais dārgmetāls. Tas ir universāls visu citu preču ekvivalents un vienlaikus pilda visas funkcijas, kas piemīt naudai kā precei [11, 133.lpp.].
Sudrabs – lat. Argentum (Ag) īp. sv. 10,5 – dārgmetāls, kurš līdzīgi zeltam kalpo par vispārēju ekvivalentu visām pārējām precēm [11, 123.lpp.].
Platīns – lat. Platinum (Pt) īp. sv. 21,46 – viens no vērtīgākajiem dārgmetāliem. To atklāja XVII gadsimtā Kolumbijā, 1819. gadā platīna atradnes uzgāja Urālos, kuras līdz XX. gadsimta sākuma deva 95% no platīna ieguves pasaulē. Kā monētu metālu pirmo reizi izmanto Krievijā, kaltas laika posmā no 1828. līdz 1846. gadam, bijušas apgrozībā kā likumīgs maksāšanas līdzeklis. Nekur citur pasaulē platīna monētas netika kaltas un izmantota kā maksāšanas līdzeklis.
Pasaules tirgus cenas savstarpējā attiecība trim dārgmetāliem – stieņu zeltam, sudrabam un platīnam XIX gs. vidū 15:1:15,4; 1971. gadā – 26:1:73; 1986. gadā – 66:1:85; Platīna cena sistemātiski paaugstinājās salīdzinājumā ar citiem dārgmetāliem. 1989. gadā Pasaules tirgū piedāvātais platīna daudzums bija 112 tonnas [11, 104.lpp.].…