Izziņas spēju definīcija un mērīšanas aspekti ir cieši saistīti. Patiesībā tradicionālā izziņas spēju definīcija ir izveidojusies attīstoties šo spēju mērīšanas paņēmieniem. Jāatzīst, ka jo projām nav vienotības uzskatos par izziņas spēju dabu. Skaidermens un Rotmens (1987) lūdza psiholoģijas un pedagoģijas ekspertu grupu novērtēt svarīgākos izziņas spēju aspektus. Grupas domas pilnīgi saskanēja uzskatos par trim spējām.
Spēja darboties ar abstrakcijām (idejām, simboliem, attiecībām, jēdzieniem, principiem) vairāk nekā ar konkrētām lietām (mehāniski instrumenti, fiziski objekti).
Spēja risināt problēmas – tikt galā ar jaunām situācijām, nevis vienkārši atkārtot labi ietrenētas reakcijas uz pazīstamām situācijām.
Spēja iemācīties, it īpaši iemācīties un lietot abstrakcijas, kuras ietver vārdus un simbolus.
Šīs idejas ir apkopotas īsā definīcijā (Esters, 1982):
Izziņas spēja jeb intelekts ir “indivīda adaptīva uzvedība, ko parasti raksturo kāds problēmu risināšanas elements un vada izziņas norises un darbības” ( .. ).
Anastazi (1986) uzsvēra, ka šādas definīcijas mums atgādina:
Izziņas spēja “ir nevis organismam iekšēji piemītošā būtība, bet gan uzvedības kvalitāte” (....)
Izziņas spējas mēra testi. Testos tiek izmantoti jautājumi vai vingrinājumi, kuri prasa indivīda atbildi. Jautājumi ir sakārtoti grupās ar pieaugošu pakāpi.
Sešu gadu līmenim Stanforda – Binē testā ir vairāki šāda tipa jautājumi:
“Galds ir gatavots no koka; logs no .”;
“Putns lido; zivs - .”;
“Niedres gals ir truls; naža gals ir .”;
“Colla ir īsa; jūdze ir .”
Citā testa daļā, kas paredzēta vecākai grupai, aptaujātie tiek aicināti atkārtot pretējā virzienā vienzīmju skaitļu virkni ar pieaugošu grūtības pakāpi. Testa veicējs var sākt ar 1, 3, 7 un nonākt līdz 1, 5, 4, 2, 8, 6, 3.
Rakstiskā pārbaudē 10 gadus veciem bērniem ietilpst vārdu krājumu pārbaude, sākumā tā prasa tādu vārdu kā “pildspalva” definīciju, bet beigās – vārda “atsvešināšanās” definīciju, rindkopas izpratne, aritmētiskas spriestspējas un zināšanas matemātikā.
Daži izziņas spēju testi mēra telpiskās iztēles spējas, kas netiek apgūtas skolā. Iecienītais Ravena tests prasa saskatīt modelī vienā trīsfigūru grupā, tad citā, kas mainījusies pēc tāda paša principa, un pēc tam lietot šo principu, pareizi izvēloties pēdējo elementu trešajai trīsfigūru grupai.
Vairums vispārējo izziņas spēju testu apvieno dažāda satura veidus un tiem mēdz būt vairākas sadaļas. Atbildes šajos testos parasti tiek vērtētas
“pareizi/ nepareizi”, iegūstot noteiktu punktu skaitu. Visi iegūtie punkti tiek saskaitīti un iznākums ir indivīda aptuvenais rādītājs. Tad aptuvenais rādītājs tiek pārvērsts standartizētā rezultātā – skaitlī, kura vidējais jeb caurmēra rādītājs skolēnu izlases grupai tiek noteikts kā 100, un standarta nobīde – mainīguma mērs – tiek noteikta 15. Jebkura standartizēta rezultāta nozīmi iespējams interpretēt atbilstoši testa normatīviem. Testa normatīvi raksturo biežumu, kādā atkārtojas dažādie vienā normas grupā iegūtie rezultāti, piemēram, “piecgadīgo bērnu rezultātu paraugs” vai “desmitgadīgo skolēnu spēju pārbaude”.
Testus veido daudzi jautājumi un katrs no tiem paredz atšķirīgas indivīdu atbildes. Tas ir, jautājumi izvēlēti tā, ka dažos gadījumos tikai puse no attiecīgā vecuma grupas atbild pareizi, bet citos gadījumos atbildes būtu pareizas lielākam vai mazākam dalībnieku procentam. Turklāt testa veidotāju mērķis ir likt katram jautājumam mērīt spējas, kas ir tikai nelielā korelācijā ar citos jautājumos mērītajām spējām. Gala rezultātu nosaka atbildes uz daudziem jautājumiem, un katras atbildes pareizība ir tikai mērenā, bet pozitīvā korelācijā ar citu atbilžu pareizību.
Vai izziņas spējas ir noturīgs lielums? Vai varbūt tās mainās dienu gaitā, gadalaiku gaitā, gadu gaitā? Liecības ņemtas no vairākiem ilgstošiem indivīdu izziņas spēju testu pētījumiem. (Par ilgstošiem pētījumiem sauc tādus, kuros vienu un to pašu cilvēku spējas tiek mērītas ilgākā laika periodā noteiktos laika intervālos.) Šie pētījumi rāda, kā palielinās korelācija starp noteikta vecuma izziņas spējām un šīm spējām nobrieduma vecumā (16-18 gadu). Tas nozīmē, ka vairumam cilvēku izziņas spējas kļūst noturīgas apmēram 7 gadu vecumā. Līdz 12 gadu vecumam izziņas spējas jau ir kļuvušas ļoti noturīgas. Indivīdu izziņas spēju noturības rezultāti 12 gadu vecumā ir gandrīz tādi paši kā jebkurā vecākā vecumā.
20.gadsimta I pusē liels daudzums bērnu un pieaugušo tika pārbaudīti, izmantojot neskaitāmus izziņas spēju noteikšanas testus. Taču pēdējo gadu desmitu laikā ir nopietni apstrīdēta grupās veicamo intelektuālo testu lietderība skolā. Joprojām tiek lietoti individuālie testi tiem audzēkņiem, kuriem vajadzīga īpaša uzmanība. Arī individuālos IQ testus nedrīkst izmantot par pamatu bērnu ierindošanai mācībspējīgo vai garīgi atpalikušo grupā. Testi ir jāsaskaņo ar ziņām par bērna attīstības vēsturi, adaptīvo uzvedību un veselības vēsturi. Zinot bērna IQ, rodas vēlme viņu uzlūkot šo rezultātu gaismā un mācību process tiek pielāgots viņa spējām vai intelekta līmenim – tādam, kādu uzrāda tests. Tādēļ IQ līmenis var kļūt par pamatu tendencioziem paredzējumiem gan bērnu, gan skolotāju vidū.…
