Attīstības procesā bērnam un jaunietim tiek dotas iespējas sagatavoties pieaugušo dzīvei,
iegūstot nepieciešamās zināšanas, prasmes un kompetences. Plašā kontekstā tas ir sabiedrības
uzdevums, kuru realizē ģimene, izglītības sistēma, bērnu un jauniešu organizācijas.
Izglītības sistēma valstī ir deklarēta kā vienlīdzīga visiem iedzīvotajiem (1), tomēr tās
kvalitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem un apstākļiem. Izglītības un zinātnes ministrijas
analīze liecina, ka bērni un pusaudži Latvijas skolās nejūtas droši, viņiem nav prasmes
mācīties, skola neveicina dzīvei nepieciešamo prasmju attīstīšanu un veselīgu dzīves veidu.
Ministrijas speciālisti izglītības attīstības pamatnostādnēs 2007.–2011. gadam secina, ka
„..izglītība nav vienlīdz pieejama visiem bērniem”. (2) Pēdējos gados valstī ir krities kopējais
izglītības līmenis, daudzi skolēni neiegūst atestātus un neturpina mācīties pēc
vispārizglītojošās skolas beigšanas. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas speciālisti secina, ka
šāda situācija izglītībā „rada risku, ka nākotnē šiem jauniešiem nebūs iespējas iegūt
pietiekami apmaksātu darbu, līdz ar to viņi ir pakļauti nabadzības riskam un riskam tikt
izslēgtiem no aktīvās sociālās dzīves. Liels skolēnu skaits ir ar zemu pamatprasmju līmeni.
Līdz ar to ir ievērojams jauniešu īpatsvars, kas darba tirgū ieiet bez kvalifikācijas un izglītības
turpināšanai nepieciešamām vispārējām zināšanām un prasmēm.” (3) Ierobežotas izglītības
iespējas, piemēram, ir lauku iedzīvotajiem, bērniem no maznodrošinātām ģimenēm, bērniem
ar īpašām vajadzībām un bērniem ārpusģimenes aprūpes institūcijās.
Latvijā skolēnu sasniegumi ir cieši saistīti ar ģimeni. (4) Nepietiekamajam uzturam,
darbam mācību stundu laikā, vecāku ieinteresētībai par bērnu izglītību ir liela nozīme
izglītības kvalitātē. Nav atbilstošā līmenī nodrošināta vērtību izglītība, kā arī nepietiekama
sadarbības starp skolām un bērnu vecākiem. (2) Tomēr pastāv bērnu, pusaudžu un jauniešu
grupa, kuri ilgstoši dzīvo ārpus ģimenes – bērnu namos.
Bērnu nams ir ārpusģimenes aprūpes un audzināšanas institūcija, kurā dzīvo bāreņi un
bez vecāku gādības palikušie bērni līdz astoņpadsmit gadu vecumam (īpašos gadījumos līdz
divdesmit četru gadu vecumam). (5) Latvijā 2007. gada sākumā bija 42 pašvaldības bērnu
nami – patversmes, 7 nevalstisko organizāciju bērnu nami, 5 ģimenes bērnu nami un 8 bērnu
sociālās aprūpes centri. Kopā 65 institūcijās dzīvoja 2621 bērns un jaunietis, kuru vecāki ir
miruši vai dažādu apstākļu dēļ nespēj nodrošināt viņu aprūpi, drošību, izglītības iespējas. (6)
Nevar uzskatīt, ka bērnu nams ir problēmu risinājums. Latvijas organizācija „Glābiet
bērnus” ziņojumā par bērnu stāvokli Latvijā, atsaucoties uz kādu pētījumu, norāda, ka daudzi
bērni pēc vairāku gadu dzīves ārpusģimenes aprūpes institūcijās nespēj „integrēties sabiedrībā,
5
būt patstāvīgi, iegūt tālāku izglītību, kā arī bieži tiek iesaistīti noziegumos”. (7) Šī paša
ziņojuma citā vietā tiek minēts, ka bez vecāku gādības palikušajiem bērniem liegtas iespējas iegūt
augstāko izglītību uz tiem pašiem pamatiem, kādi ir bērniem no ģimenēm. Bērnu tiesību aizstāvji
secina, ka iestādēs ir jāsamazina bērnu skaits, kā arī jāattīsta alternatīvā aprūpe (piemēram,
audžuģimenes). Viņu pētījums atklāja, ka daudzi audzēkņi bērnu namos un internātskolās jūtas
vientuļi, bet lielākā daļa ir gatavi atstāt iestādi, ja būtu iespēja dzīvot citur.…
