Sapratne un līdzcietība ir nenoliedzami priekšnoteikumi cilvēcībai. Tāpēc cilvēku ar speciālām vajadzībām līdzdalība sabiedrības dzīvē ir ieguvums ne tikai viņiem, bet arī pārējai sabiedrībai. Tieši tāpēc ir būtiski gādāt par bērnu ar garīgas attīstības traucējumiem integrāciju sabiedrībā. Lai tie nebūtu tukši vārdi, jāsaprot, ka šāda integrācija nozīmē šādu bērnu mācības vispārējās izglītības iestādēs, kur viņiem jānodrošina mācību, audzināšanas, ārstniecības un korekcijas darbs, kā arī sagatavošana dzīvei atbilstoši viņu spējām un veselības stāvoklim.
Lielākais trūkums, ko izjūt bērni un jaunieši, kas mācās speciālās izglītības iestādēs, – viņiem vēl joprojām nav iespējams brīvi izvēlēties mācību iestādi, jo vairākumā skolu trūkst nepieciešamo priekšnoteikumu šo jauniešu apmācībai. Tas ir arī nopietns šķērslis šo cilvēku integrācijai pārējā sabiedrībā pēc izglītības ieguves.
Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas valdība ir akceptējusi dažādas starptautiskas konvencijas un deklarācijas, kas attiecas uz bērnu un pieaugušo ar speciālām vajadzībām tiesībām uz sociālo aprūpi, medicīnisko palīdzību, izglītību. Tomēr patreizējā situācija Latvijā skaidri parāda, cik liels darbs jāiegulda, lai šīs tiesības nodrošinātu reālā dzīvē. Sabiedrībā vēl aizvien valda uzskats, ka bērni ar speciālām vajadzībām nav spējīgi neko dot un sasniegt, tāpēc arī nav nepieciešamības rūpēties par viņu dzīvi un attīstību. Tomēr dzīve ir pierādījusi, ka cilvēki (bērni un pieaugušie) ar speciālām vajadzībām ir personības ar saviem talantiem, darba spējām, vēlmi sevi apliecināt, atrast savu vietu sabiedrībā. Nenoliedzams ir fakts, ka viņiem vajadzīgs atbalsts un palīdzība. Valsts un sabiedrības uzdevums ir to nodrošināt.
1994. gada UNESCO konferencē par speciālo izglītību tika sagatavots oficiāls paziņojums, kurā 92 valstis un 25 starptautiskas organizācijas izteica aicinājumu mainīt attieksmi pret bērniem ar speciālām vajadzībām un uzskatīt viņus par līdzvērtīgiem citiem bērniem. Šī konference kļuva par pamatu daudzu valstu izglītības politikas un attieksmes maiņai, kā arī pilnībā atbalstīja bērnu ar speciālām vajadzībām tiesības atrasties vispārizglītojošās skolas klasē līdzās citiem bērniem. Papildus jēdzienam «integrācija» tika ieviesta jauns – iekļaujošā izglītība, iekļaujošā skola. Iekļaujošā izglītība līdzīgi kā integrācija ir process, kura galamērķis ir skola visiem bērniem. Tā ir iekļaujošā skola un vide, kas spēj līdz minimumam samazināt to bērnu skaitu, kas kaut kādu (fizisku, psihisku, psiholoģisku, kulturālu vai citu) iemeslu dēļ ir izstumti no tās. Lai bērni ar speciālām vajadzībām veiksmīgi iekļautos vispārizglītojošajā skolā, integrācijas procesam jāsākas jau bērnudārzā un pat vēl ātrāk.
Pašlaik Latvijā ir aptuveni 9000 bērnu ar speciālām vajadzībām, kuru integrācija parastajās skolās vairākumā gadījumu ir apgrūtināta.
Speciālās izglītības programmas īsteno, ņemot vērā izglītojamā veselības stāvokli un iespējas. Šis darbs notiek Vispārējās izglītības un Profesionālās izglītības likuma ietvaros. Pašlaik šie likumi tiek izstrādāti no jauna, lai tie atbilstu mūsdienīgas izglītības prasībām.
Skolā, kurā es strādāju, mācās arī bērni ar attīstības traucējumiem. Lai atvieglotu viņu apmācības procesu un palīdzētu viņiem iekļauties skolas vidē, vienoti darbojas pedagogu kolektīvs un atbalsta personāls.
Diplomdarba objekts: pedagoģiskais process pamatskolā, kurā tiek integrēti bērni ar garīgās attīstības traucējumiem.
Diplomdarba priekšmets: metožu efektivitāte darbā ar bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
Diplomdarba mērķis: Izpētīt un raksturot bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem socializācijas metodes.
Diplomdarba uzdevumi:
1. Izpētīt un izanalizēt pedagoģiski psiholoģisko literatūru par integrāciju.
2. Izstrādāt pētījuma metodoloģiju.
3. Izvērtēt un apkopot iegūtos rezultātus.
Diplomdarba hipotēze: skolēna ar speciālām vajadzībām integrācija vispārizglītojošā skolā ir efektīva, ja:
tiek nodrošināta piemērota mācību vide klasē;
ir nodrošināta labvēlīga skolēnu un pedagogu savstarpējā sadarbība;
tiek apmierināta vecāku un bērnu vēlme dzīvot ģimenē un mācīties tuvākajā skolā;
tiek izmantotas speciālas metodes.
tiek nodrošināts atbalsta personāla palīdzība skolēna socializācijas procesa pilnveidē.
Pētījuma bāze: Pamatskola.
Terminoloģija garīgās attīstības traucējumu apzīmēšanai Latvijā, pagājušā gadsimta laikā ir daudzkārt mainījusies. Lai apzīmētu bērnus ar dažādā attīstības novirzēm, tika lietoti tādi apzīmējumi kā : defektīvie bērni, anomālie bērni, dzīves pabērni, rūpju bērni. Patlaban pieņemts termins- bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Angliskā variantā tas varētu būt: mental subnormality, mental retardation, mental deficiency, feeblemindedness, amentia u.c.
Latvijā par garīgi atpalikušu uzskata bērnu, kam psihiskās darbības ainā centrālo raksturojumu ieņem stabili, izteikti un neatgriezeniski intelektuālās darbības traucējumi, kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā. Jēdziens garīgā atpalicība ietver sevī daudz pataloģiju veidu, kas galvenokārt izpaužas izziņas sfēras nepietiekamā attīstībā.
Psihometrijā ( psiholoģijas nozare, kurā cilvēka psiholoģiskās īpašības mēģina raksturot ar kvantitatīviem lielumiem) garīgo atpalicību mēra atkarībā no intelektuālās sfēras traucējumiem. Tiek izmantoti intelekta testi- Vekslera, Stanforda- Binē u.c. Testu rezultāts parasti izteikts kā IQ- intelekta koeficients. Vidējais IQ lielums statistiski reprezentatīvai cilvēku grupai ir 100. Pasaules Veselības organizācija (PVO vai WHO) rekomendē garīgās atpalicības iedalījumu pēc IQ 4 pakāpēs:
IQ 70-50 viegla garīga atpalicība,
IQ50-35 vidēja garīga atpalicība,
IQ 35-20 stipra garīga atpalicība,
IQ zem 20 smaga garīga atpalicība.
Attīstības traucējumi var rasties dažādās organisma veidošanās stadijās:
1)periodā, kad no olšūnas dīgļlapām specializējas šūnu un audu veidi,
2)embrija periodā- otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī, 70%, kas ir pārmantota atpalicība, iedzimtais sifiliss, hromosomu un gēnu mutācijas.
3)dzemdībās, 15%
4)pirmajos dzīves gados, 15%.
Garīgās atpalicības traucējumi biežāk novēroti zēniem nekā meitenēm.
Idiotija- smagākā garīgās atpalicības pakāpe. Bērnam stipri pavājināta reakcija uz apkārtējās vides kairinājumiem, trūkst valodas, emociju izpausme primitīva. Raksturīgs ļaunumu un dusmu afekts. Vērojami arī fiziskie defekti.
Imbecilitāte- garīgās atpalicības vidējā forma. Bērni nespēj analizēt un sintezēt, tādēļ viņu rīcība ir neapdomāta un dažkārt nediferencēta.
Debilitāte- visvieglākā garīgās atpalicības forma. Bērni labi piemērojas ikdienas dzīves prasībām.…
