Līdz nesenam laikam uzskatīja, ka galvenā atbildība par jauno paaudzi gulstas uz sabiedrisko audzināšanu - pirmsskolas iestādēm, skolām utt., bet ģimenei tika ierādīta pieticīga loma audzināšanas procesā. Mūsu sabiedrības pašreizējais stāvoklis neatspēkojami pierāda, ka kolektīvā audzināšana nedod gaidītos rezultātus. Tas notiek tāpēc, ka vissvarīgākā personības un pašapziņas īpašība tiek likta nebūt ne bērnu kolektīvā - tajā viņi tikai attīstās , bet gan pašā agrīnajā vecumā, kad bērns iegūst savu pirmo dzīves pieredzi atrodoties blakus viņam ļoti tuviem un mīļiem cilvēkiem - vecākiem.
Mūsu sabiedrības pašreizējais sociāli-ekonomiskais stāvoklis, kā nekad agrāk, ir saasinājis ģimenes problēmas. Ģimenes audzināšanas jautājumi pieskaitāmi pie vismazāk izstrādāto jautājumu skaita, bet tajā pat laikā tie ir vissarežģītākie sociālajā psiholoģijā.
Mūsdienu sabiedrības fiziskais, tikumiskais un intelektuālais potenciāls ir pirmām kārtām atkarīgs no tā, kas tiks likts bērnā jau no pirmajiem dzīves gadiem. Tāpēc pirmsskolas bērnības periods uzskatāms par pamatliekošu cilvēka personības veidošanā.
Bērna audzināšana tiek uzsākta no pašas dzimšanas. No šī paša brīža nepieciešams nodrošināt mierīgu, rūpīgu atmosfēru. Diemžēl vecāki dažkārt pat nenojauš cik milzīga ir viņu ietekme uz savu bērnu pirmajos piecos dzīves gados.…