Katra cilvēka tieksme ir savas dzīves līmeņa paaugstināšana. Gadu no gadiem cilvēks meklē iespējas uzlabot savu dzīves kvalitāti. Tādā veidā tiek attīstīta mūsu dzīve, ciltis pārceļas uz pilsētām. Progress, jauninājumi, atklājumi, zinātniskais darbs pieprasa lielu līdzekļu ieguldīšanu, piešķirot vitālu lomu naudai cilvēka dzīvē.
Naudas svarīgums spiež cilvēkus attīstīt arī naudas struktūru. Bartera laiki vairs nav pietiekami cilvēkam, tam gribās vairāk un vairāk, tiek ieviesta nauda. Rodas ideja, ja var tirgot ar precēm, kāpēc nevar tirgot ar naudu? Parādās pirmās bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Pasaulei attīstoties, attīstās arī nauda, kapitāls un tā pārvaldīšanas iespējas. Parādās finanšu instrumenti – akcijas, obligācijas, fondi, attīstās jaunie tirgi un jaunas iespējas – spekulēt, pirkt, pārdot, gūt peļņu. Tomēr arī ar finanšu instrumentiem vairs nav pietiekami, paradās doma – ja mēs varam pārdot/pirkt uzņēmumus, kāpēc nevar pārdot tiesības uz pirkšanu/pārdošanu?
Tā sācies atvasināto finanšu instrumentu laiks.
Par tiem daudz runā, vaino pasaules krīzē, jo tiem nav reālā seguma, par tiem daudzi nezin, daudzi neriskē tos izmantot, kaut arī tieši riska samazināšana ir atvasināto finanšu instrumentu galvenais mērķis.
Īpaši tagad, kad konkurence starp uzņēmumiem ir tik nežēlīga, kad produktu atšķirība minimāla un visu izšķir cena, uzņēmumiem ir jāmeklē iespējas efektivizēt savu ražošanu tā, lai piedāvātu zemāku cenu un labāku kvalitāti. Globalizācijas laikā, kad ir iespējams pasūtīt izejvielas no jebkuras vietas pasaulē, uzņēmumi cīnās par lētiem kontraktiem izejvielu piegādei, par izdevīgāku finansējumu bankās, par izdevīgāku līdzekļu ieguldīšanu projektos. Nemitīgi uzņēmums pakļauts valūtu riskam, cenu riskam, procentu likmju riskam. Un tieši atvasinātie finanšu instrumenti ir līdzeklis – iespēja samazināt, minimizēt vai pilnībā izslēgt risku un iespējamus zaudējumus.…
