IEVADS
Šī pētījuma aktualitāti noteikusi pašreizējā Latvijas sociālekonimiskā un kultūrpolitiskā situācija, kurai raksturīgas noteiktas prasības pret ikvienu sabiedrības locekli. Tagad katram nepieciešams patstāvīgi noteikt savas dzīves perspektīvu, izvirzīt sev mērķi un, atbilstoši savām spējām un maksimāli izmantojot piedāvātās iespējas, atrast līdzekļus savas izvēles īstenošanai — ar nolūku integrēties sabiedrībā.
Prasme integrēties ietver arī indivīda sevis izzināšanu, iepazīšanu, novērtēšanu un attieksmes pret sevi izveidošanu. Tādējādi īpaši aktualizējas nepieciešamība pēc adekvātas emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi, jo tā ir pamats cilvēka rīcības izpausmēm, pašaktualizācijai; tā determinē indivīda uzvedības modeli un izpausmes konkrētās situācijās, nosaka uzdevumus, kurus personība paredz īstenot dzīvē un to, kādu uzdevumu realizācijai tā jūtas spējīga. Tā palīdz apzināties savu vietu dzīvē, nosaka indivīda sociālās gaidas un to, kā cilvēks interpretēs citu cilvēku rīcību, tā ir pamats lēmumu pieņemšanai un subjektīvā pretenziju līmeņa noteikšanai. No emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi ir atkarīga cilvēka tieksme pēc pašpilnveides. Tajā sakņojas attieksmes gan pret apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem, gan pret sevi pašu. Tādējādi emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi ir pamats tam, kā cilvēks interpretē savu pieredzi un tam, kādu viņš redz nākotni. Emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi ir kā savdabīgs iekšējais filtrs, kas nosaka situācijas uztveri — adekvāta emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi paver ceļu personības pilnvērtīgai izaugsmei un pašrealizācijai.
Teorijas un prakses pieredze apliecina, ka jautājums par iespējami pilnīgāku sevis pašrealizāciju īpaši aktuāls ir jauniešu vecumposmā. Izņēmums nav arī pašreizējā Latvijas sabiedrība. Ja jaunietim veidojas pietiekami atbilstošs priekšstats par sevi, savām spējām dažādās dzīves jomās, ja emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi ir adekvāta, tas ir uzskatāms par svarīgu priekšnosacījumu optimālai pašizpausmei. Turklāt jauniešu vecumā jau ir iespējams runāt par pietiekami izveidojušos Es koncepciju, jo šajā laikā notiek bioloģiskā, psiholoģiskā un sociālā nobriešana. Pamatojoties uz šīm atziņām, empīriskam pētījumam tika izvēlēts tieši šis vecumposms.
Darba aktualitāti nosaka arī teorētiskais aspekts. Izvēlētā tēma saistīta ar filosofijas, sociālo zinātņu, psiholoģijas un psihoterapijas centrālo jautājumu — par cilvēciskās būtības kodolu — Es. Šī darba ietvaros tiek pētīts viens no tā vektoriem — sevis vērtējums un attieksme pret sevi. Zinātniskajā literatūrā pazīstami daudzveidīgi priekšstati par to, kā izprast Es, tiek piedāvāti dažādi termini kopīgā koncepta interpretācijai, aplūkojot šo jēdzienu no atšķirīgiem skatu punktiem — saskaņā ar teorētisko un metodoloģisko nostādni, kurā sakņojas šie priekšstati. Līdz ar to nepastāv vispārpieņemts veids vai metode, kā traktēt sevis vērtējumu un attieksmi pret sevi. No vienas puses, eksistē daudzas pretrunīgas pieejas un mikrokoncepcijas, trūkst vispārpieņemtas un skaidras terminoloģijas, vienlaikus un līdztekus pastāv daudzas metodiskās nostādnes. Tas jebkuru izpētes procesu padara problemātisku. No otras puses, katra zinātniskā pieeja piedāvā īpašu vektoru, kurā Es un emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi kā izpētes objekti tiek traktēti atkarībā no pētnieciskajiem uzdevumiem un metodoloģiskās orientācijas. Tas paver iespēju izprast šos jēdzienus daudzpusīgāk un dziļāk. Tieši šajā apstāklī sakņojas darba teorētiskā aktualitāte — tiek analizētas atšķirīgas nostādnes un viedokļi, aplūkotas terminoloģiskās atšķirības, meklēts ceļš optimālai emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi teorētiski konceptuālai interpretācijai un praktiskās izpētes pamatojumam.
Pētījuma priekšmets - jauniešu emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi un citvērtējumu savstarpējās sakarības.
Pētījuma objekts — emocionali vērtējoša attieksme pret sevi kā Es koncepcijas komponents jauniešu vecumā.
Pētījuma mērķis — veikt emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi kā sistēmiskas nostādnes komponenta procesuālu un strukturālu analīzi; izpētīt jauniešu emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi adekvātumu citvērtējumiem vecumam atbilstošās nozīmīgās vērtēšanas jomās.
Pētījuma uzdevumi:
1) izstudēt psiholoģisko literatūru un veikt analīzi par:
N emocionāli vērtējošo attieksmi pret sevi kā sistēmiskas nostādnes — Es koncpecijas — komponenta būtību,
N emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi saturiskajiem un funkcionālajiem aspektiem mijiedarbībā ar citiem psihiskajiem veidojumiem,
N emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi kvalitatīvajiem raksturojumiem, akcentējot adekvātuma kritēriju,
N emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi veidošanās ontoģenētiskajiem pamatiem, parādot tās formēšanās virzību, determinantes un likumsakarības,
N citvērtējumu kā indivīda un sociālās vides mijiedarbības formu;
2) pamatojoties uz teorētiskās literatūras analīzi, izdalīt aktuālākās emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi jomas jauniešu vecumā;
3) saskaņā ar pētījuma mērķi un izvirzīto hipotēzi, izvēlēties un aprobēt pētījuma metodikas;
4) izvērtēt jauniešu emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi adekvātumu ar citvērtējumu kritēriju.
Hipotēzes:
N jo jauniešu emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi ir mazāk neadekvāti paaugstināta, jo augstāks ir viņu sociometriskais statuss klases grupā;
N jo adekvātāk citvērtējumam jaunieši spēj veidot savu emocionāli vērtējošo attieksmi pret sevi, nosakot savas personības raksturojumus (pēc ārējā izskata, interesantuma un rakstura), jo adekvātāka citvērtējumam ir jauniešu emocionāli vērtējošā attieksme pret sevi, nosakot savu sociometrisko statusu grupā.
…
