SECINĀJUMI
Aplūkojot pirmos, 19.gs. pirmajā pusē sistemātiski veiktos arheoloģiskos izrakumus, pirmos zinātniskos ar arheoloģijas zinātni saistītos darbus, var nonākt pie secinājuma, ka 19.gs. sākumā vēl nevar runāt par jau attīstītu arheoloģijas zinātni, ar runāt tikai par arheoloģiju kā pagātnes, aizvēstures pētniecības metodes un vēstures zinātnes nozares rašanos. Šo laiku drīzāk var dēvēt par arheoloģijas zinātnes aizsākumiem. 19.gs. sākumā līdz pat 1840.g. nebija izstrādātas nekādas noteiktas metodoloģijas arheoloģisko priekšmetu klasificēšanā un analīzē. Situācija mainījās 1840.g. kad tika publicēta H.F. Brakela arheoloģisko izrakumu instrukcija. Par arheoloģijas zinātni, tās pašos pirmsākumos, galvenokārt interesējās vēstures entuziasti, tomēr tikai daţi no viľiem bija izglītoti un zinoši šai jomā. Plašākās sabiedrības aprindas arheoloģiju galvenokārt uztvēra kā iespēju paplašināt savas privātās kolekcijas.
Aplūkojot pirmo senatnes pētītāju: Kurzemes Literatūras un Mākslas un Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrību nodibināšanos, to darbību un arheoloģisko priekšmetu kolekcijas, jāsecina, ka biedrības deva lielu ieguldījumu arheoloģijas zinātnes attīstībā. Tās rosināja sabiedrību pievērsties vēstures pētniecībai, izdeva zinātnisko priekšlasījumu krājumus un citas nozīmīgas publikācijas, rūpējās par arheoloģisko pieminekļu un vēstures liecību saglabāšanu, dibināja Kurzemes Provinces un Rīgas muzejus, kas sekmēja pirmo arheoloģisko kolekciju sistemātisku veidošanu. Būtisks faktors, kas jāľem vērā aplūkojot pirmo senatnes pētītāju biedrību darbību ir tas, ka biedrības veidoja pārsvarā vācu muiţniecības elite un zinātniskie priekšlasījumi bija pieejami galvenokārt tikai biedrības biedriem.
Biedrību darbībā negatīvi tiek vērtēts tas, ka biedrību materiāli nebija pieejami pilnīgi visai sabiedrībai, bet gan tikai sabiedrības augstākajiem slāľiem, tādejādi nododot vēstures pētniecību pilnībā baltvācu pētnieku rokās. Tomēr nevar noliegt, ka pateicoties pirmo senatnes pētītāju biedrību centieniem tika nodibināti, jau minētie, pirmie vēstures muzeji, kas bija paredzēti plašam sabiedrības lokam. Muzejos parasti tika eksponēti visi tā krājumā esošie priekšmeti, tāpēc nevar runāt par atsevišķu ekspozīciju veidošanu, bet gan drīzāk par eksponēšanas principiem. Tas liecina par to, ka, lai gan biedrības aktīvi veidoja muzejus un muzeju eksponātu klāstā bija ievērojams arheoloģiskās kolekcijas, par muzeoloģiju kā par atsevišķu vēstures zinātni vēl nevar runāt.
Aplūkojot un analizējot H.F. Brakela sastādīto instrukciju arheoloģiskajiem izrakumiem, var secināt, ka tā ir ļoti nozīmīga profesionālās arheoloģijas attīstībā, jo tas ir pirmais mēģinājums izstrādāt noteiktu metodoloģiju ar kuras palīdzību pētniekam būtu iespējams precīzi fiksēt un sistematizēt atradumus, izvairoties no nepamatotiem apgalvojumiem un spriedumiem. Kā norāda H.L. Brakels pirmās atziľas un pētījumi jāveic sistemātiski, rūpīgi fiksējot visus apstākļus, ne tikai jāvāc senlietas ar mērķi vairot savas privātās kolekcijas.
Mūsdienās šai instrukcijai vērtība ir tikai kā vēstures avotam, jo tajā uzstādītie priekšnosacījumi, kas nepieciešami lai veiktu precīzus arheoloģiskos izrakumus vairs neatbilst mūsdienu arheoloģijas zinātnes prasībām.
Analizējot pirmos zinātniska rakstura darbus, kas veltīti arheoloģijas zinātnei, ka ievērojamākais no tiem minams Fr. Krūzes darbs Necrolivonica. Šis darbs satur ļoti daudz pretrunu un nepatiesu apgalvojumu, mūsdienās tas ir saglabājis savu nozīmi kā vēstures avots, bet nevar noliegt arī tā nozīmīgumu arheoloģijas zinātnes jomā. Lai gan Fr. Krūze savā darbā bija pieļāvis vairākas būtiskas neprecizitātes, viľu var dēvēt par arheoloģijas zinātnes aizsācēju Latvijā.
Kā būtisks „jaunievedums” arheoloģijas zinātnē jāmin fakts, ka Fr. Krūze, analizējot Aizkraukles kapulaukā atrastās kaulu paliekas, pirmais pievērsās jautājumam par šo skeletkapu etnisko piederību. Balstoties uz hronikām un arheoloģiskā materiāla Fr. Krūze rada pamatojumu sevis izstrādātajai varjagu teoriju, kas skaidroja atrasto apbedījumu etnisko piederību. Lai gan viľa laikabiedri un arī mūsdienu vēsturnieki vērtē negatīvi Fr. Krūzes centienus noteikt Aizkraukles kapulauka etnisko piederību, nevar noliegt, ka Fr. Krūze ar varjagu teorijas palīdzību ne tikai pievērsās etnisko procesu aizvēsturē atspoguļošanā un skaidrošanā Baltijas valstīs, bet arī rosināja citus 19.gs. vēstures pētniekus pievērsties šim jautājumam.
Negatīvi tiek vērtētas vairākas būtiskas neprecizitātes, kuras Fr. Krūze ir pieļāvis veicot arheoloģiskā materiāla analīzi. Fr. Krūze galvenokārt pievērsās jautājumam par šo artefaktu izcelsmes ģenēzi, nevis veica detalizētu priekšmetu analīzi un aprakstu. Izmantojot šo pieeju arheoloģisko priekšmetu analīzē, Fr. Krūze liedz iespēju mūsdienu vēsturniekiem – arheologiem turpināt pētniecisku darbu ar Aizkraukles senvietu kompleksa arheoloģisko materiālu.…
