Keramikas apdares plāksnītes ir populārs, praktisks un ļoti dekoratīvs apdares materiāls. Tās izstrādājot dizaineri visbiežāk ietekmējas no dabas materiālu krāsām un faktūrām, kā arī no senajiem paraugiem un tradīcijām. Pēdējā laikā modē nāk arvien senāku gadsimtu apdares plāksnīšu atdarinājumi. Pēc spožo glazūru modes seko matētu, it kā dabiski nolietotu plāksnīšu klājumi vannas istabās un virtuvēs, kas atgādina patiesi simtgadīgas grīdas no viduslaiku pilīm, Itālijas baznīcu greznību vai kāda cita reģiona celtņu drupas. Pēdējā aktualitāte Latvijā ir mozaīkas tipa plāksnītes dažādos tehniskos risinājumos, gan kā imitācija uz lielākas virsmas, gan sīku daļu salikums ar spraugām šuvošanai.
Latvijā glazētajai keramikai nav tik senu tradīciju. Tomēr plāksnītes kā apdares materiāls ir pieprasīts un bieži vien ir neaizstājams. Jāpiemin, ka modernās ražošanas tehnoloģijas arī pēc izskata vecuma “sagrauztās” plātnītes ļauj izmantot kā izturīgu un ilgi kalpojošu apdares materiālu.
Apdares plāksnītes kā praktiska dekorācija pastāv kopš brīža, kad cilvēks nolēma izgreznot savas mājas. Plāksnīšu attīstība no mazām dedzinātu mālu plāksnītēm līdz žilbinoši krāšņiem mākslas darbiem sniedz mums ieskatu dekoratīvo mākslu vēsturē un parāda, kā dekorācijas var sniegt informāciju par cilvēku sadzīvi un ikdienu dažādos laikos.
Glazēto apdares plāksnīšu vēsture aizsākas Senajā Ēģiptē un Tuvējos Austrumos. Ēģiptieši, iespējams, bija pirmie, kas izstrādāja un attīstīja glazūras. Ir zināms, ka glazētas plāksnītes tika gatavotas Ēģiptē ap 3000. gadu pr. Kr. Kaut arī krāsu diapazons bija ierobežots, ēģiptiešu podnieki spēja radīt skaistu tīri zilu un zaļu toni, glazūrai pievienojot varu.
Musulmaņu pasaules podnieki (Sīrijā, Ēģiptē, Mezopotāmijā un Palestīnā) radīja daudzus jaunievedumus plāksnīšu veidošanā un glazēšanā, un viņu dekorēšanas tehnikas izplatījās vispirms Spānijā un lielākajā daļā Eiropas.
Kā ļoti svarīgs attīstības posms jāmin lustras glazūras ieviešana 11. gs. Persijā, ko, iespējams, bija radījuši Ēģiptes vai Mezopotāmijas podnieki. Šo glazūru sastāvā ietilpa metāla daļiņas, ieskaitot zeltu un sudrabu; tās tika uzklātas uz jau glazētām plāksnītēm, kas iepriekš bija apdedzinātas. Pēc tam plāksnītes vēlreiz apdedzināja zemā temperatūrā, tādējādi tika panākts mirdzošs, zaigojošs efekts. Spīdīgo glazūru podniecība kļuva ļoti populāra 13. gs.
Spožās plāksnītes izplatījās pa visu Persiju un tika izmantotas arhitektūras celtņu dekorēšanā. Šāda tipa glazūras sastopam arī moderno apdares plāksnīšu klāstā. Zaigojošais perlamutra efekts dod greznu noskaņu un labi atstaro gaismu.
Izvēloties apdares plāksnītes, jāpievērš uzmanība ne tikai stila un krāsu saskaņai, bet arī funkcionālajām īpašībām. Svarīgākā ir virsmas gluduma vai raupjuma pakāpe. Katrai no tām ir savas pozitīvās un negatīvās īpašības, kas rūpīgi jāapsver.
Gludās, spožās plāksnītes ir viegli tīrāmas, taču uz spožām un tumšām plāksnītēm paliek redzami ūdens traipi. Gludās, sienām domātās plāksnītes nedrīkst klāt uz grīdām, jo tās ir stipri slidenas un arī nav domātas lielai slodzei. Savukārt, izvēloties grīdas plāksnītes, jāpadomā par tīrīšanas iespējām, jo stipri grubuļainas plāksnes ar vizuāli interesantu struktūru var sagādāt nevajadzīgas grūtības, uzkopjot telpas. Grīdas plāksnītes ražo lielāka izmēra, kas atvieglo ieklāšanu. Ja izvēlas īpaši biezas un smagas plāksnītes grīdas nosegšanai, noteikti jārēķinās ar lielo svaru. Virsmām pirms flīzēšanas jābūt ideāli gludām, bet grīdām – izlīdzinātām ar speciālām masām.
Iekšējās apdares plāksnītes paredzētas rūpniecisko un sabiedrisko ēku iekšējo sienu apdarei. Fasādes plāksnītes – ēku ārējo sienu apdarei.…
