Pratināšana jau no ļoti seniem laikiem ir bijusi vissvarīgākā darba daļa, lai izmeklēšanā gūtu pierādījumus. Arī mūsdienās bez minētas darbības nevar iztikt nevienā krimināllietā.
Bez šaubām, pratināšana ir ne tikai visefektīvākā un visizplatītākā, bet arī visnepieciešamākā izmeklēšanas darbība. Tomēr prakse rāda, ka tieši šajā jomā procesa virzītāji pieļauj visvairāk pārkāpumu un kļūdu, kā rezultātā liecības var būt nepilnīgas vai vispār neatbilst patiesībai, kas savukārt var novest līdz pat nevainīgu cilvēku notiesāšanai. Šādu situāciju nosaka sekojošie momenti :
1)liecības, salīdzinot ar citiem materiāli fiksētiem pieradījumu avotiem, ir relatīvi nenoturīgākas un bieži mainās;
2)pratināšanas liela izplatība un tas, ka šo izmeklēšanas darbību procesa virzītājam ikdienā jāizdara ne vienu reizi, izraisa pieraduma sindromu un pārvērš to par rutīnu.1
Ne mazāk problēmu sagādā procesa dalībnieku liecību mainīšana gan pirmstiesas procesa laikā, gan iztiesāšanas laikā. Parasti aizturētie un aizdomās turētie min sekojošus liecību mainīšanas cēloņus: alkohola reibumu aizturēšanas laikā; morālo ietekmēšanu no policijas darbinieku puses; protokola parakstīšanu, pat neizlasot tā saturu; draudus no citu procesa dalībnieku puses.
Bakalaura darba autors pilda dienesta pienākumus Balvu rajona policijas pārvaldē Kārtības policijas biroja 1. nodaļas inspektora amatā, un minēto jautājumu problemātika ir zināma. Darba temats „Aizturētā, aizdomās turētā nopratināšana izmeklēšanas gaitā” ir izvēlēts gan aktualitātes dēļ, gan tāpēc, ka kriminālprocesā ir parādījies jauns dalībnieks – aizturētais. Autors atzīmē, ka izvēlētā temata nosaukums ietver sevī terminu „nopratināšana”, kurš tomēr nedaudz atšķiras no termina „pratināšana”.
Pratināšana pati par sevi – izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir informācijas iegūšana no pratināmās personas, tas ir atspoguļots mūsu valsts Kriminālprocesa likumā (KPL 145.pants), un ja iet runa par šo darbību vispārināti, tad drīzāk un pareizāk ir jālieto šis jēdziens. Bet bijušajā Latvijas Kriminālprocesa kodeksā (turpmāk LKPK) minētās izmeklēšanas darbības nosaukums ir „nopratināšana”. Pēc autora domām, „nopratināšana” latviešu valodā nozīmē pašu nopratināšanas procedūru, pašu darbības gaitu, ko veic procesa virzītājs kopā ar kādu no procesa dalībniekiem. No vienas puses, šie divi termini ir vienādi, bet priedēklis „no” palīdz izsākt nepieciešamo pabeigtības niansi, tāpēc latviešu valodā būtu pareizi un loģiski teikt, piemēram, „advokāts piedalījās nepilngadīgā nopratināšanā”, tātad, pašā praktiskajā daļā. Savukārt, nepilngadīgā pratināšana – izmeklēšanas darbības veida nosaukums. Autorprāt, kad iet runa par pašu pratināšanas reālo procesu, labāk izmantot jēdzienu „nopratināšana”. Tieši tāpēc šis izmeklēšanas darbības protokolos ir atspoguļots vārds „nopratināšana”(skat. 5.; 6.; 7.pielikumu). Atzīmēsim, ka tas ir latviešu valodas īpatnība, jo krievu valodā, piemēram, ir viens vārds – „допрос”, kurš nozīmē gan izmeklēšanas gaitu, gan darbības nosaukumu.…
