Katram cilvēkam ir tiesības uz aizstāvību saskaņā ar savu izvēli, lai nodrošinātu savas tiesības un aizsargātu likumīgās intereses visās tiesvedības procesuālajās stadijās.
Personām, kas dzīvo attiecīgās valsts teritorijā un pakļautas tās likumiem, jānodrošina stabila un iedarbīga procedūra un mehānisms vienlīdzīgai piekļūšanai pie aizstāvja, neatkarīgi no saviem politiskajiem uzskatiem, dzimuma, rases, vecuma un tml., kā arī finansiālajām iespējām.
Pirmo reizi aizstāvības institūts parādījās Senajā Romā republikas laikā. Drīz vien aizstāvības institūts ieguva plašu popularitāti. Impērijas laikā Senajā Romā jau izveidojās pirmā slēgta advokātu kolēģija. Kolēģijā varēja iestāties iepriekš nokārtojot eksāmenu tiesībās, un šīs kolēģijas advokātu darbību kontrolēja valsts ierēdņi.
Jebkurai valstij jāsekmē pienācīga aizstāvja loma sabiedrībā, kas būtu jārespektē gan visām nacionālajām valdībām, gan likumdevēja, gan izpildvaras līmenī, pievēršot ierēdņu, amatpersonu, tai skaitā, arī tiesnešu un citu uzmanību.
Protams, aizstāvis kalpo sabiedrībai, aizsargājot aizdomās turētā vai apsūdzētā likumiskās intereses, jo tikai likumīgs, objektīvs un taisnīgs spriedums, kurš pieņemts vispusīgas, pilnīgas un objektīvas lietas materiālu izskatīšanas rezultātā, nostiprina valsts likumību.
Bieži vien aizstāvis tiek identificēts ar aizstāvamo, aizmirstot, ka aizstāvis aizstāv nevis noziedzīgu nodarījumu, bet personu, kas apsūdzēta šī noziedzīgu nodarījuma izdarīšanā, un ka šo pienākumu viņam uzliek valsts, paredzot likumā garantētās tiesība uz aizstāvību.
Aizstāvība kriminālprocesā atzīta par vienu no svarīgākajiem advokatūras uzdevumiem, jo krimināllietu iztiesāšana nemaz nav iespējama bez aizstāvības institūta.
Pastāv divi aizstāvības veidi:
1.personīgā aizstāvība, ko savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai personiski veic aizdomās turētais vai apsūdzētais;
2.oficiālā aizstāvība turētā vai apsūdzētā tiesību un likumisko interešu aizsardzībā veic aizstāvis.
Aizstāvībai jābūt tādai, kas var reāli nodrošināt personas likumīgas tiesības. Katram ir tiesības uz likumdevēja pieņemtiem vienkāršiem, saprotamiem un izpildāmiem valsts likumiem, tādiem, ar kuriem nevarētu noslēpt un apiet dažādas nelikumības. Jāuzsver, ka arī tiesneši un zvērinātie advokāti ir taisnīgas tiesas elementi. Aizstāvības veidam jāatbilst taisnīgas tiesas priekšstatiem. Uzticamība, aizstāvja un aizstāvības brīvība un neatkarība, profesionalitāte, ētiski ierobežojumi katrā lietā ir obligāti nosacījumi. Tāpēc jau zvērinātie advokāti dod zvērestu kalpot pirmām kārtām likumam un tikai pēc tam klientam. Nedrīkst sagraut gadsimtos iestrādāto un realizēto aizstāvības institūciju, jo no tā taču neradīsies taisnīgāki spriedumi.…
