IEVADS
Viena no jebkuras valsts svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm un labklājības rādītājiem neapšaubāmi ir būvniecība un nekustamā īpašuma apsaimniekošana. Tā tieši ietekmē tautas labklājību, jo nodrošina vienu no cilvēces eksistences pamatnosacījumiem – mājokli – cilvēka nosacīto dzīves telpu. Cauri gadsimtiem telpa, ko cilvēks veidojis, lai rastu iespēju patverties no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, dažādiem iespējamiem draudiem, ir attīstījusies un transformējusies ne tikai privātajā, bet arī telpā, ko izmantojam darbam un sabiedriskām vajadzībām.
Tomēr laika gaitā, un it īpaši pēdējā gadsimta laikā, cilvēki ir sapratuši, ka ļoti nozīmīgs un vērā ņemams aspekts ir apkārtējā vide. Neņemot vērā dabas likumus, neievērojot apkārtējās vides saglabāšanu un aizsardzību, cilvēce ātri vien nonāktu pie atziņas, ka planēta, uz kuras mēs dzīvojam, savus resursus ir atdevusi un visa dzīvā eksistencei ir pienācis gals.
Jāatzīmē arī fakts, ka Latvijas valsts savā pamatlikumā – Satversmē, ir uzņēmusies pienākumu rūpēties par cilvēktiesību ievērošanu un apņēmusies aizsargāt ikviena cilvēka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kā sniedzot tās atbildīgo institūciju rīcībā esošās ziņas par vides stāvokli, tā arī rūpējoties par vides saglabāšanu un uzlabošanu (Satversmes 115.pants).
„1920. gados ASV valdība norīkoja Oldo Leopoldu (Aldo Leopold), savvaļas dzīvnieku pārvaldes speciālistu un ekologu, izstrādāt racionālu, zinātnisku rīcībpolitiku vilku iznīdēšanai visā valstī. Šī iejaukšanās dabā tika attaisnota ar to, ka vilki ar medību sporta piekopējiem sacentās par briežiem, tātad mazāk vilku nozīmētu vairāk briežu medniekiem.
Leopolds, kā jau tolaiku medību saimniecības pārvaldnieks, bija nešaubīgi pārliecināts, ka cilvēki ir pārāki par pārējo dabu un tāpēc morāli ir attaisnojams tas, ka viņi pret to izturas tā, lai maksimāli palielinātu cilvēku labklājību.
Kādu rītu Leopolds ar dažiem draugiem devās pastaigā pa kalniem. Mednieki būdami, viņi nesa sev līdzi bises gadījumam, ja rastos izdevība nošaut kādu vilku. Nāca pusdienu laiks, un viņi apsēdās uz klints, kas slējās virs brāzmainas upes. Drīz viņi ieraudzīja kaut ko, kas šķita pār straumi braslā brienoši brieži, bet drīz viņi saprata, ka tas ir vilku bars. Viņi pacēla bises un uzbudināti sāka šaut uz baru, bet visai neprecīzi. Galu galā veca vilcene tika nogāzta blakus upei, un Leopolds steidzās lejā patīksmināties par viņas nāvi. Viņu sagaidīja vilcenes acīs dziestoša kvēla, zaļa uguns. Nodaļā „Domājot kā kalns” viņš raksta, ka „šajās acīs man bija kaut kas jauns, kaut kas tāds, ko zināja tikai viņa un kalns. Es domāju, tā kā mazāk vilku nozīmē vairāk briežu, tad pasaule bez vilkiem būtu īsta paradīze medniekam. Bet, kad biju redzējis izdziestam zaļo liesmu, es apjautu, ka ne vilki, ne kalni tam nepiekrīt.”
Iespējams, var saprast, ko Leopolds domāja, sakot, ka vilcene nepiekrita šādam uzskatam, bet kā nedzīvs, inerts kalns varētu kaut kam piekrist vai nepiekrist? Ko Leopolds varēja būt domājis ar to? Ko viņš pieredzēja savas dzīves izšķirošajā brīdī? Skaidrs, ka viņš lietoja vārdu "kalns" kā metaforu ekosistēmai, kurā norisa šis atgadījums, ekosistēmai kā vienam veselumam, kā dzīvai klātbūtnei ar tās briežiem, vilkiem un citiem dzīvniekiem, tās mākoņiem, augsnēm un strautiem. Pirmo reizi dzīvē viņš pilnībā sajutās kā viens ar šo plašo, ekoloģisko realitāti. Viņš juta, ka tā spēj darīt zināmu savu lieliskumu. Viņš juta, ka tai ir savas pašas dzīve, vēsture un trajektorija nākotnē. Viņš pieredzēja ekosistēmu kā diženu būtni, cienīgu un vērtīgu pašu par sevi. Tam bija jābūt ārkārtīgas atbrīvošanās un apziņas, prieka un enerģijas paplašināšanās brīdim – patiesi garīgai vai reliģiskai pieredzei. Viņa šaurais, manipulatīvais savvaļas dzīvnieku pārvaldnieka prāts pazuda. Prāts, kurš redzēja dabu kā nedzīvu mašīnu, kas domāta cilvēku lietošanai, izgaisa. Tā vietā nāca dzīvās dabas būtnes, tās, ko mēs tagad saucam par Gaju, bezgalīgās būtnes tīra atzīšana.”1
Šī darba mērķis nav runāt par dzīvnieku tiesību ievērošanu vai aizsardzību, tomēr minētais citāts atspoguļo to patiesību, kas jāņem vērā, runājot par vides lomu un nozīmi tautsaimniecībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanā, proti, cilvēks bez dabas pastāvēt nespēj un nekad arī nespēs. Cilvēks nevar eksistēt kā nošķirts organisms un viņa pastāvēšanai vitāli nepieciešama apkārtējās vides uzturēšana un saglabāšana. Vide un ekoloģija ir tieši saistītas ar cilvēka eksistenci, bet to uzskatāmi parāda pēdējā gadsimta klimata un dabiskās ekosistēmas izmaiņu rezultātā piedzīvotās kataklizmas, kas pat sekundes simtdaļās spējušas izdzēst simtiem cilvēku dzīvību un nodarīt neaptveramus materiālos zaudējumus. Tajā pat laikā atsevišķās klimatiskajās joslās novācamās vairākkārtējās dārzeņu un augļu ražas nodrošina paēdušus pilsētniekus visā pasaulē.
Diplomdarba mērķis ir pievērsties vienam no nozīmīgiem aspektiem vides saglabāšanas un aizsardzības saiknē ar tautsaimniecības attīstību, cilvēces eksistences pamatvajadzību nodrošināšanu – aizsargjoslām. Aizsargjoslu likums ir ļoti apjomīgs un šobrīd spēkā esošajā redakcijā samērā detalizēti atrunā daudzās un dažādās ar aizsargjoslām saistītās nianses, un, analizējot pašu likumu, būtu jārunā par ļoti daudz dažādām ar vidi un nekustamo īpašumu saistītām tēmām. Pētīt šo vides tiesību tēmu autori pamudināja presē un citos medijos sastopamie informatīvie materiāli par vides tiesību formālo ievērošanu „uz papīra”, bet to klaju ignorēšanu dabā. Biežāk sastopami sabiedrībā pazīstamu personu vārdi, veiksmīgi uzņēmēji, politiķi un sabiedriskie darbinieki, kas veidojot savu karjeru, spējuši parūpēties arī par savām tiešajām ekonomiskajām interesēm, tomēr nereti sabiedrības uzmanība apstājas arī pie plašāk nepazīstamiem vārdiem, bet sašutumu un neizpratni izraisošiem darbiem. Labs piemērs ir Jūrmalas apbūves problēmas, jo aktīvākā būvniecība un prominentām personām piederošie celtniecības projekti iecerēti un realizēti tiek tieši Baltijas jūras krastu kāpu aizsargjoslā – Aizsargjoslu likumā noteiktajā 300 metru joslā, kurā būvniecība un esošo mežu masīvu izciršana ir aizliegta. Ik pa laikam sastopami satraucoši raksti par to, ka dokumentos norādīto faktu pārbaude notiek pavirši, nepārbaudot faktiskos apstākļus dabā, dati tiek norādīti maldinošā veidā, nodēvējot, piemēram, dzīvojamo ēku par dārza mājiņu, kas dabā atšķiras gan pēc izmantošanas mērķiem un iespējām, gan pēc izbūves mērogiem un izmantojamajām platībām. Vides aizsardzības kluba aktīvisti norādījuši uz Latvijas nespēju pildīt starptautisko līgumu prasības vides jomā un reāli eksistējošajiem draudiem ne vien pazaudēt daļu no tās neskartās un nepiesārņotās dabas bagātības, ar kuru lepojas Latvijas sabiedrība, bet arī uz reālo iespēju nebūt ne bagāto valsts kasi noplicināt par ES uzlikto soda sankciju rēķina.2
Darbā autore, galvenokārt, ir pievērsusies trīs aktuāliem problēmjautājumiem, ar kuriem nereti sastopas cilvēki, kam nav speciālas izglītības un zināšanu specifiskos vides tiesību jautājumos, bet kam ir vēlme realizēt kādu ar nekustamo īpašumu saistītu ieceri vai izmantot šobrīd arvien plašākās iespējas dzīvot pēc saviem ieskatiem:
1) Kas ir aizsargjoslas, kāda ir to būtība un izveides mērķi? Ar kāda veida aizsargjoslām ir jāsastopas un jārēķinās? Iedziļinoties dažādos ar vidi un ekonomiku saistītos jautājumos, autore ir secinājusi, ka daļai sabiedrības šis jautājums ir neskaidrs un rada izbrīnu vai pat nepatīkamus pārsteigumus, kad ar aizsargjoslu tiesisko regulējumu un likuma normu atšķirīgo interpretāciju jāsastopas reālā dzīvē – vai nu apsaimniekojot savu īpašumu, vai vēloties izmantot dažādās atpūtas un tūrisma iespējas ārpus pilsētām.
…
