Ievads
Ģimenes tiesībām piederoša joma ir aizbildnības un aizgādnības attiecību reglamentācija. Tā ir uzskatāma kā speciāla valsts noteikta forma tiesiskai gādībai pār personām, kam vajadzīga aizsardzība, kā arī pār mantu, kas palikusi bez pārvaldītāja. Atjaunojot Latvijas Civillikumu 1993.gadā, aizbildnības un aizgādnības institūts tajā palika negrozītā sākotnējā 1937.gada redakcijā. Tādējādi atšķirība no Igaunijas Likuma par ģimeni (92.-106.p.), kas pamatā saglabāja līdz neatkarības atjaunošanai pastāvējušo aizbildnības un aizgādnības struktūru, Latvijā tika atjaunota pirms padomju okupācijas līdz 1940.gadam pastāvējušā aizbildnības un aizgādnības sistēma. Tāpēc Latvijā tika atjaunota tai vēsturiski tradicionālā aizbildnības un aizgādnības iestāžu struktūra- atjaunotas bāriņtiesas un pagasttiesas.
2006.gada 22.jūnijā tika pieņemts “Bāriņtiesu likums” kā pamatā bija 30.gadu likumi par bāriņtiesām. Bāriņtiesas ir pilsētu pašvaldību izveidotas iestādes. Tās finansē attiecīgās pašvaldības. Šīs tiesas kārto aizbildnības un aizgādnības lietas, kur ietilpst aizbildnības un aizgādnības nodibināšana un pārraudzība, vecāku domstarpību izšķiršana bērnu un vecāku personiskajās attiecībās- par bērna vārdu, uzvārdu, tautību un vecāku tiesībām satikties ar bērniem, kas dzīvo pie otra no vecākiem, kā arī citas domstarpības bērna audzināšanas jautājumos, atļaujas došana stāties laulībā pirms pilngadības sasniegšanas, par vecāku varas izbeigšanas lietas ierosināšanu par vecāku, aizbildņu un aizgādņu rīcību. Līdzās tam bāriņtiesas Civillikumā paredzētos gadījumos sniedz palīdzību mantojuma lietu kārtošanā un steidzamos gadījumos veic mantojuma apsardzību, kā arī bāriņtiesas pilsētās, kurās nav zvērināta notāra, veic arī likumā paredzētas notariālās funkcijas.
Ģimene ir senākā sociālā apvienība cilvēku sabiedrībā un saglabā savu nozīmi arī mūsdienās. Ģimenes jēdzienu nav iespējams juridiski precīzi definēt. Likumdevējs to arī nav izdarījis, jo laika gaitā ģimene kā cilvēku kopdzīves forma un sabiedrības izpratne par ģimeni piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Ģimenes pastāvēšana un attiecības ģimenē galvenokārt ir atkarīgas no ģimenes locekļu saderības, emocionāliem un citiem aspektiem, kam ar tiesībām nav nekāda sakara. Ģimenes tiesības nodrošina tikai nepieciešamo tiesisko ietvaru ar ģimenes izveidošanu, pastāvēšanu un izbeigšanu saistītajām norisēm, bērnu tiesisko statusu, kā arī laulāto un bērnu mantiskās tiesības. Šis tiesiskais ietvars ir visai stingrs, jo ģimenes attiecību jautājumos, kurus likumdevējs ir atzinis par nepieciešamu regulēt, pušu privātautonomijas nav vai tās ir ļoti maz. Likumdevējs neiejaucas ģimenes locekļu personisko attiecību sfērā. Ar šo arī ģimenes tiesības atšķiras no citām tiesībām, kurām raksturīgi samērā detalizēti noteikumi juridiska rakstura konfliktu un neskaidrību gadījumos. Tiesību normām, kas ģimenes tiesībās regulē attiecības starp rīcībspējīgu personu un tās rīcībspējīgo pārstāvi, vai pār mantu, kas palikusi bez pārvaldības un pār to iecelto pārstāvi ir jābūt ikvienam saprotamām, jo tām ir liela praktiska nozīme konkrētu dzīves gadījumu atrisināšanā.
Tēmas aktualitāte- aizgādnības un aizbildnības tēma mūsdienās ir aktuāla ar to, ka lielākā darbspējīgā sabiedrības daļa ir devusies ārpus Latvijas Republikas robežām labāku darba apstākļu meklējumos, līdz ar to palikušajiem ģimenes locekļiem ir jārisina aizbildnības un aizgādnības jautājumi, nosakot dalībnieku subjektīvās tiesības un pienākumus.
Diplomdarba mērķis ir apskatīt normatīvo aktu regulējumu Latvijā, kas attiecas uz aizbildnības un aizgādnības noteikšanu nepilngadīgām un pilngadīgām personām.
Diplomdarba uzdevums-
1. Aplūkot aizbildnības un aizgādnības būtības vēsturisko attīstību;
2. Analizēt spēkā esošo likumdošanu aizbildnības un aizgādnības jomā;
3. Noskaidrot aizbildnības un aizgādnības būtību;
4. Izanalizēt statistikas datus par aizbildnību un aizgādnību Latvijā;
5. Izdarīt secinājumus un priekšlikumus par šo tēmu.
Diplomdarbā izmantotās metodes-
1. Teorētiskā, lai iepazītos ar tiesību aktiem;
2. Salīdzinošā, lai salīdzinātu vairākus tiesību institūtus;
3. Vēsturiskā, lai analizētu pētāmā tiesību institūta rašanos;
4. Deskriptīvā jeb aprakstošā metode.
Galvenie izmantotie avoti: Civillikums, Civilprocesa likums, “Bāriņtiesu likums, “Bērnu tiesību aizsardzības likums, kā arī Ministru kabineta noteikumi, u.c. normatīvie akti, literatūra, publikācijas un interneta resursi par šo tēmu.
…
