Ievads.
Gandrīz ik dienas vecākiem un pedagogiem nākas saskarties ar bērniem, kas viens otram sit, sper, labākajā gadījumā apsaukājas. Pusaudžu bandu uzbrukumi uz ielas, skolēni, kuri uz skolu līdzi nes nažus, ķēdes un ja būtu, nestu arī šaujamos. Tas ir sabiedrības slānis – ne vairs bērni un vēl ne pieaugušie, kas savas problēmas mācās risināt ar rupja spēka palīdzību.
Satraucošu informāciju par pusaudžu agresīvas uzvedības sekām Latvijas presē var ieraudzīt pietiekoši bieži, lai to varētu uzskatīt par nopietnu problēmu.
Pagājušā gada decembrī Rīgā 13 – 14 gadus vecas meitenes spīdzina un gandrīz līdz nāvei nomoka savu citu draudzeni, ar mērķi iegūt viņai piederošo naudu – 1 latu (Diena, 09.12.04.).
2005. gada 19. februārī Tukuma rajonā pusaudzis laupīšanas nolūkā nogalinājis sievieti, par ko viņam piemērots apcietinājums (Diena, 19.02.05.).
Tāpat pagājušā gada februārī Valmierā pusaudži noslepkavo savu klases biedru un viņa līķi iemet Gaujā. Kā savas rīcības motīvu viņi min tikko spēlētas video spēles, kuras satur vardarbības elementus (Diena, 28. 02. 05.).
Šā gada martā kāda skolniece mēģinājusi izdarīt pašnāvību, jo nav spējusi izturēt klasesbiedru ņirgāšanos.
Tāda un līdzīga veida informācija nonāk atklātībā pietiekoši bieži, lai darītu uzmanīgus psihologus, pedagogus un bērnu vecākus.
Vardarbība skolās, mājās un uz ielas pieņem arvien lielākus apmērus. Mūsdienās pusaudžu agresijas pētījumiem nodevušies psihologi, pedagogi un sociologi. Tiek meklēti iemesli un sakarības, pētīti apstākļi un priekšnoteikumi, kas noved mūsu nākamo paaudzi pie tik destruktīva enerģijas izlādēšanas veida. Lai labāk izprastu pusaudžu agresijas iemeslus vispirms, pamatojoties uz attīstības psihologu atziņām (Svence, 1999., Kraiga, 2003., Puškarevs, 1999.), būtu jāapzinās pusaudžu vecumposma bioloģiskās, sociālās un psiholoģiskās attīstības īpatnības.
Par agresiju ir sarakstīts liels daudzums grāmatu, šī parādība tikusi analizēta no dažādām pieejām. Berons, Ričardsons grāmatā “Agresija” (2001.) parāda agresijas eksperimentālos pētījumus un dažādu pieeju skatījumā analizē agresiju, veidojot kopēju izpratni par šo cilvēka un dzīvnieku īpašību.
Sociālās izziņas teorijas pamatlicējs Alberts Bandura (Bandura, 1925.) savā darbā ”Agresija: sociālās iemācīšanās analīze” eksperimentāli un teorijā parāda savu skatījumu uz agresīvas uzvedības veidošanos, kā modeļu atdarināšanas rezultātu. Bioloģiskās pieejas piekritēji (Medeniks, Lorencs) uzskata, ka agresija ir bioloģiski nosacīta personības iezīme. Šeit tiek uzsvērta gēnu pārmantojamība, bet psihoanalīzes pārstāvji (Freids, Fromms) agresiju skaidro kā cilvēka iekšējo dziņu. Katrs novirziens skaidro agresiju no savām pozīcijām, reizēm viens otru noliedzot un kritizējot, bet par vienu visi ir vienisprātis – agresija ir spēks un enerģija, kas kā personības iezīme piemīt katram. Citam tā ir izteiktāka, citam mazāk izteikta, vieni tās enerģiju prot izmantot kā ģeneratoru savu mērķu sasniegšanai, bet citi neprot novaldīt, līdz ar to var kļūt bīstami.
Amerikāņu psihologi Roberts Berons un Debora Ričardsone agresijas izpētei veltījuši grāmatu ar nosaukumu “Agresija” (2001.). Šeit var atrast gandrīz visu pieeju un novirzienu pozīcijas attiecībā uz agresiju un agresivitāti. Autori aprakstījuši neskaitāmus eksperimentus, kas parāda cilvēka reakcijas visdažādākajās situācijās, tādā veidā pierādot cilvēka tendenci rīkoties noteiktos apstākļos, noteiktā veidā.
…
