Pētījuma mērķis ir apskatīt un analizēt adopcijas institūtu, apzināt pastāvošās problēmas LR Civillikuma, Civilprocesa likuma, Ministru kabineta noteikumos, kas saistīti ar adopciju, kā arī izdarīt attiecīgos secinājumus. Apskatīt konkrētus problēmjautājumus, kuru nesakārtošana noved pie normatīvo aktu normu nepareizas interpretācijas un piemērošanas praksē, kā rezultātā cieš bērns. Analizējot Latvijas normatīvos aktus un citu valstu pieredzi un tiesību aktus šajā jomā, izteikt konkrētus priekšlikumus problēmu risināšanai tiesību teorijā un izteikt priekšlikumus par atbilstošākiem grozījumiem likumos un Ministru kabineta noteikumos (LR Civillikumā, noteikumos Nr.111 „Adopcijas kārtība”) un citos normatīvajos aktos. Darba gaitā autore noskaidro, vai adopcijas kārtība, kas pastāv Latvijā, atvieglo adopcijas procesu un veicina adoptēšanu vai tieši otrādi - tā ir par pamatu tam, ka samazinās adoptēto bērnu skaits, vai adopcija, primāri, notiek bērna interesēs.
Pamatojoties uz iegūto informāciju, var secināt, ka izvirzītājs mērķis ir sasniegts, jo tiek izpētīts adopcijas institūts, tika izskatīta pastāvošā adopcijas kārtība Latvijā. Darbs tika balstīts uz normatīvajiem aktiem, vairāku autoru darbiem un publikācijām plašsaziņas līdzekļos, kā arī uz informāciju, kas iegūta Madonas pilsētas bāriņtiesā, Vidzemes apgabaltiesā.
Pētījuma objekts – Pētījuma gaitā autore apskata adopcijas institūtu. Pētījums veikts, analizējot tiesu spriedumus un bāriņtiesu pieņemtos lēmumus. Pētījumā apskatīto problēmjautājumu analīze būtu nepilnīga bez citu valstu pieredzes analīzes un izpētes šajā jautājumā, tādēļ pētījumā tiek analizēta vairāku valstu (Francijas, Somijas, Zviedrijas, Krievijas Federācijas, Lielbritānijas) normatīvie akti un pieredze.
Pētījuma priekšmets – adopcijas institūts un iespējamie adoptēto bērnu skaita palielināšanas risinājumi.
Pētījuma mērķa sasniegšanai tika izvirzīti šādi uzdevumi:
1.Analizēt adopcijas jēdzienu un tā vēsturisko attīstību;
2.Analizēt normatīvo bāzi, kas saistīta ar adopciju;
3.Raksturot adopcijas kārtību Latvijā un citās valstīs, veicot salīdzinājumu;
4.Analizēt problēmas, kas ir saistītas ar adopcijas lietu kārtošanu;
5.Salīdzināt adopciju ar citām ārpusģimenes aprūpes formām;
6.Analizēt juridisko praksi.
Darba autore izvirza hipotēzi, ka adopcija ir bērnam vispiemērotākā no ārpusbioloģiskās ģimenes aprūpes formām. Taču Latvijas adopcijas institūtā būtu nepieciešams veikt izmaiņas, lai stimulētu bērnu adopciju. Izstrādājot šo darbu, autore izvērtēs nepieciešamību pilnveidot Latvijas adopciju regulējošos normatīvos aktus, piedāvājot savus risinājumus, priekšlikumus.
Pētījumā izmantotās metodes. Pētījumā izmantotas vairākas metodes – salīdzinošā, vēsturiskā, analītiskā un aprakstošā pētniecības metode. Veiktas socioloģiskās aptaujas (anketēšana, intervijas), veicot intervijas ar Madonas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāju Jāni Avišānu, Grašu bērnu ciemata priekšsēdētāju Kristofu Žaku Filipu Aleksandru.…
