Bērns pasauli un vidi sev apkārt sāk iepazīt jau ar pirmām dzimšanas dienām. Lai arī vēl neapzināti, bet zemapziņā paliek viss apkārtējais – vispirms skaņas, trokšņi, māmiņas balss; vēlāk jau redzētais, sajustais. Ar laiku bērnam pamazām veidojas savs uzskats par to, kas notiek viņam apkārt. Bērns sāk uztvert lietas, saredzēt atšķirības, savā veidā un prasmē izvērtēt notiekošo. Ir ļoti svarīgs moments, kad bērns sāk veidot vārdus, ne tikai “bēbīša” skaņas, un sāk runāt. Cenšas ko pateikt, pajautāt, izzināt. Pirmajos piecos gados valodas attīstības stimulēšana ir būtiska, jo smadzenes attīsta jaunas nervu šūnas, kā arī vairākus savienojumus starp šīm šūnām, lai veidotu izteiksmīgu un uztverošu valodas funkciju. Stimulācijas trūkums šajā laikā var novest pie tā, ka bērns progresē lēnāk vai nonāk pie sliktām komunikācijas prasmēm (Child Development Institute, 2019).
“Cilvēkbērns savā attīstībā kā vienu no pēdējām apgūst runas runas funkciju. Kad ir savienojusies doma un vārds, bērns strauji apgūst valodu. Apkārt esošās lietas un notikumi iegūst savu nozīmi, tie savienojas ar dzimtās valodas vārdiem, un bērns spēj izteikt savas vēlmes vēlāk- savus vērtējumus un spriedumus. Valoda ir viens no sazināšanās veidiem, kas nepieciešama cilvēkam kā sabiedrības loceklim” (Tūbele S., 2002). …