Mainies uz augšu, Latvija.
„Viss, kas sākumā ir neizsakāmas jūtas, beigās pārvēršas konkrētos vārdos”, tā ir teicis Oskars Vailds. Burvju vārdu nav,lai tas piepildītos. Pārmaiņas ir jāizdara mums pašiem. Spēks ir mūsos. Ja mēs to varēsim, tad dzīve kļūs savādāka. Kādi cilvēki, tāda arī apkārtne. Tas nozīmē, ka vispirms mums ir jāmaina savi uzskati par mūsu valsti Latviju. Ir jāgrib pašam „mainīties uz augšu”, tad mainīsies arī Latvija. Ja gribas nav, tad nekas nesanāks. Tas ir atkarīgs no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tā kā es dzīvoju Krievijas pierobežā un daudziem latviešiem ir savas saimniecības, tad viņi varētu pārdot savus pašizaudzētos produktus Krievijā. Tas būtu izdevīgāk. Cilvēki varētu pelnīt daudz vairāk naudas nekā tagad. Tie, kuri dzīvo tuvāk Igaunijai, Lietuvai vai Baltkrievijai, var sadarboties ar tām valstīm. Bet mūsdienās tas nav iespējams parastajam latviešu zemniekam, jo ir jānopērk dārga vīza, mašīna un benzīns, kas arī nav lēts prieks. Būtu liels prieks, ja valdība atbalstītu savas tautas priekšlikumus, nevis to, ko Eiropa „diktē no augšas”. Vecāku galvenais uzdevums ir - dot bērnam dzīvē visu labāko. Tāpat ir arī ar tautu, jo tā ir kā bērns, un valdība ir kā tautas „vecāki”.
Mūsdienās ir daudz internetportālu, kur cilvēkiem piedāvā darbu. Bet visbiežāk to izmanto simulanti. Tie pieņem darbā cilvēkus tikai uz mēnesi un neapmaksā vesela mēneša darbu. Tad atlaiž no darba to nabaga izmantoto cilvēku. Valdība varētu kontrolēt uzņēmuma atbrīvoto skaitu.
Kad mēs to pārvarēsim, tad arī Latvija mainīsies. Cilvēkiem vajag apvienoties, nevis domāt tikai par sevi. Jauniešiem vajag drošāk izpaust savas jaunās idejas, domas un ierosinājumus, jo jaunatne ir nākotne visam. Vecākiem cilvēkiem vajag atdot visas savas zināšanas jaunajai paaudzei, lai nekas nepazūd mūsu vēsturē. Varbūt dažreiz negribas tajā iedziļināties, un tu saki :”Ai, nu vēlāk!” Bet cilvēks nevar mūžīgi dzīvot. Kopā ar to var aiziet un pazust daudzi noslēpumi, paražas, ticējumi un cits. Ir jāizmanto mirklis, kamēr tas vēl ir iespējams.
Latvija ir latviešu dzimtene. Viņi šeit dzīvoja no paaudzes paaudzē. Aleksandrs Grīns saka :
„Mūsu svētais pienākums šo zemi mīlēt un sargāt, lai viņa mūžā mūžos būtu un paliktu brīva latviešu zeme.”
Ar savu dzimteni ir jālepojas, nevajag to aizmirst. Kāds labums no tā, ja cilvēks iemanto visu pasauli, bet pazaudē dzimteni. Tu vari aizbraukt jebkur, bet nekur nebūs tik abi kā mājās. Tā ir mana devīze tiem cilvēkiem, kuri vēlas aizbraukt uz ārzemēm un varbūt nekad neatgriezties. Cilvēks dabūs naudu un līdzekļus, bet nav zināms, vai viņš dabūs mīlestību un draugus.
Es ticu, ka Latvijā dzīvos tikai bagāti cilvēki un visi būs laimīgi, pateicoties pārmaiņām ”uz augšu”.
P.S. Šī eseja nebija morāle, jo „morāle ir pēdējais patvērums cilvēkiem, kas nesaprot skaistumu.” Oskars Vailds.
