Uzmini, kas es esmu? Katru dienu esmu visiem līdzās, kas dažādos tempos kā palaidnīgs puika dzenas pa pasauli. Es vienmēr esmu, kas esmu, cik parasts vispār var būt... Tāds reizēm ievainojams, grēcīgs, kas lokās, bet nesalūst. Tu domā, ka esmu klejotājs vai ceļotājs? Varbūt kādā pasaules zemē vai zaļā pļavā kādreiz mēs esam starp pienenēm jau tikušies un klusi apkampušies?...
Nāku es no Vēju valstības un dažos vārdos pastāstīšu par sevi. Mani sauc...- nav svarīgi. Esmu ar lielu bārdu, zilām acīm, dzeltenu cepuri un kājās man šobrīd sarkanas iešļūcenes- nu gluži kā pasakās apraksta mani slaveni rakstnieki.
Esmu jautrs, jo savus vēja draugus parasti sasmīdinu ar dažādiem jociņiem. Mana negatīvā īpašība varētu būt droši vien aizvainošanās, jo bieži nepatīkami vārdi uz ilgāku laiku paliek manā sirdī. Bet ilgi es nedusmojos, jo saprot mans Es- ir jāļauj slīdēt domām kā mākoņiem debesīs. Nevis domāt par dzīvi, bet būt dzīvei. Mana dzīvesvieta ir viena no Vēja karaļvalstīm, kuru apsargā mācīti lielveikalu apsargi ar sertifikātiem kabatās un tumšām saulesbrillēm, slēpjot savu acu skatienu. Kad man ir brīvais laiks, es satiekos ar vēja brāļiem, kas kā trakoti veči pa lielceļu dzenā savus vēja močus. Mēs parasti laiku pavadām interesanti kopā, mēs spēlējam vējbolu, kur reizēm, ļaudamies savām trakulībām, vētrainā laikā uzspēlējam futbolu ar mašīnām, dzenājot tās kā futbola bumbas pa gaisu- tas ir interesanti, ticiet man! Daudzi apbrīno šo mūsu spēli! Ja vēlies, lai dzīve tev uzsmaida, vispirms uzdāvini tai savu labo garastāvokli!
Reizēm man arī ir problēmas tāpat kā jums visiem. Un man ir vienkāršs padoms - ja reiz no Tagadnes nevaram aizbēgt, tad kāpēc gan nepriecāties par to, nesadraudzēties ar to?
Es visiem iesaku mieru uz šīs pasaules. Lai ir miers un uzticība nekā vēju kari, kuros vienmēr cieš vienkāršie ļaudis. Daba mums gadsimtiem ilgi neiespējamā iespējas rāda. Kāpēc maldīties šurpu turpu - ir jāsāk ar sevi, savu Es. Tu savu esību izmanto kādam tev svarīgam mērķim un kļūsti varens! Vispirms jau mieru ir jāmāk atrast sevī pašā. Dabā dienas arī paiet nesteidzīgi, un tā nevienam nepārmet laiskumu...
Arī es reizēm apstājos, iegrimstu ķiršu baltajos ziedos un smaidu visiem neprātīgi pretī, jo dzīve ir skaista. Un es gribu smaidu dāvāt visiem, lai cerība sirdīs un prieks mājo ikdien! Nekā cita jau man nav. Esmu vienīgais šai pasaulē bez likteņa...,un es tik pūšu vēja stabulē...nekam jau nav jānotiek. Tik jāsaprot, ka laika skrējiens var būt tik traks, ka gadus nozibina kā mirkļus. Bagātiniet savu dzīvi ar interesantiem dzīves mirkļiem!
