Es un Es
Es Linda, tā mani sauc. Un arī Linda ir es. Es un Es. Nu gandrīz pareiza lauku meitene. Mīt manī tie divi - es. Viens saka balts, otrs melns. Tā plūcamies , reizēm kaut aiz matu ērkuļa rauj, bet ko tad rausi, pati sevi? Eh, nu tā ar mani ir.
Viena Linda ir ļoti apzinīga, meitenīga, cenšas visu izdarīt pareizi un citiem pa prātam. Bet otra meitene manī ir pilnīgi pretēja, viņa skrūvē traktoru, brauc ar mašīnu un pastāv tikai par savu viedokli, lai tur vai kas. Skolā jau vairāk esmu tā paklausīgā Linda, lai neiekultos problēmās. Kā ne kā etiķete, uzvedības normas un vēl un vēl. Ko par to teiktu otrs mans es? Trallallā ejam izbraukt ar kvadriciklu tā labi ātri, lai mati lido! Jā, ko tur slēpt varu arī mājās radīt strīdus ar mājniekiem. Arī runāt esmu iesākusi saviem diviem ‘’es” pieskaņojoties, pirmā Linda runās mierīgi un laipni, bet otra, būs pārmetoša un skarba savos izteicienos. Daudziem liekas, ka mans otrais “es” vienmēr pārmet, kā mana mamma saka “beidz “braukt” augumā!”. Bet mammu, tas nav tā domāts! Hmm interesanti, cik daudz cilvēku domā, ka esmu iedomīga un cik , ka esmu gluži vai paraug bērns? Varbūt tā ir katram, bet man šķiet , ka man tas ir par kādu tonnu vairāk kā citiem. Ja tā atsauc atmiņā bērnībā lasītās pasakas , atceros , ka Dievs radīja cilvēkā tikai vienu pusi, bet velns otru. Varbūt tas niķis jau pagātnē mums ielikt un ar tādu postu, vai laimi mums visa dzīve jādzīvo.
Īstenībā es tīri labi ar abām Lindām sadzīvoju, kā sacīt jāsaka , tīri ne vainas. Bet, ja viņas abas sāk savstarpēji strīdēties, mana galva atsakās pieņemt visu, kas notiek apkārt. Tas ir karš ko nevar paturēt, jo labā Linda ir laipna, bet sliktā Linda nav....
Vai, kā man iet ar lēmumu pieņemšanu! Viena mana puse grib tā, otra tā. Un man vienai pašai ar visu galā jātiek. Palikšu gluži vai traka, kamēr izvēlēšos , kādā skolā pēc pamatskolas iešu mācīties. No vienas puses gribu būt aktrise, bet no otras, goda vārds, vēlos būt par lauksaimnieku. Reizēm tā gribās izlauzties no visa un traukt prom. Prom, prom un tālāk. Bet tad domās apstājos, atskatos atpakaļ. Žēl paliek. Žēl mammas, māsas mazās un visu citu mūsu mājas iemītnieku. Un tad atkal mirdzums acīs, vajag tālāk doties. Tā es ar sevi cīnos, spēlējos un spēkojos. Tā ir ar manu “es” kvadrātā. Es un Es.
Izbāžot galvu no sava “es” un paveroties apkārt , manu, ka daudzi ir pārņemti tikai ar savu “es”. Tikai es , es un man, man. Reizēm pat neredz, kā iet otram cilvēkam, kur nu vēl par palīdzēšanu runāt. Nē, labāk rauju savu galvu atpakaļ sevī un mācos pati sevi. Redzēt slikto un ļauno un kaut vai nedaudz, bet to mazināt. Re,re varbūt tomēr manī vairāk ir tā labā Linda. Vēlos taču , lai visiem šajā pasaulē ir labi, lai ir miers, katrs no mums mīlēts, paēdis un apģērbies.
Nobeigumā man gribās jums visiem uz šīs Dieva zaļās zemītes vēlēt “ik viens cilvēks ir gana labs , neviens nav labāks vai sliktāks kā tu. Tādēļ neatļauj otram sevi aizvainot, jo viņam nemaz nav tādu tiesību to darīt. Lai katra diena, ko pavadām ir jauka un silta jūsu sirdīs, lai nekad mūsu negatīvie “es” nedominē par mums . Atceraties, ka cilvēks jau pats veido savu dzīvi! Reizēm arī liktenis. Bet mīliet katrs sevi, jo kā tad jūs mīlēs citi? “
Jā , arī man jāiemīl savas divas personības, lai mēs kopā varam lielas lietas pasaulē darīt!
