Bēgļu traģika trimdas laikos un mūsdienās (1)

Pēdējā laikā aktuālākā problēma visā pasaulē, īpaši Eiropā, ir bēgļu jautājums. Ko darīt, kā un vai palīdzēt, kāds būs bēgļu un kāds iedzīvotāju liktenis pēc palīdzības sniegšanas patvēruma meklētājiem? Mūsdienās vārds „bēglis” uzdzen šausmas, prātā nāk terorakti, seksuālas vajāšanas gadījumi, necilvēcīga attieksme pret citiem cilvēkiem un cinisms. Bet kāda bija attieksme pret bēgļiem pasaulē, piemēram, pirms un pēc Otrā pasaules kara, kad mūsu tautieši devās bēgļu gaitās, lai izvairītos no Padomju Savienības režīma represijām? Kādas izjūtas tad pārņēma cilvēkus? Bailes par savu vai briesmās nonākušo tuvinieku likteni? Kāda atšķirība ir starp mūsdienu bēgļu situāciju, un tā laika patvēruma meklētājiem?
Šodien pasaules masu mediji ir pilni ar publikācijām, kuru virsrakstā ir redzama bēgļu tēma – „Latvijā jau tagad ir vairāk seksuālo noziegumu nekā citur Eiropā, vai bēgļi tos vairos?”, „Ziņas par vardarbību bēgļu centros tiek saņemtas regulāri”, „Nigērijā bēgļu nometnē teroristi pašnāvnieki nogalinājuši vismaz 70 cilvēku”, publikāciju un notikumu skaits vairojas ik dienu. Situācija visā pasaulē kļuva aktuāla jau maijā un drīz aprit gads, kopš jautājums par „Sīrijas bēgļiem” nodarbina eiropiešu prātus. Notikumi Vācijā Jaunā gada priekšvakarā apliecina to, ka mēs, uzņemot bēgļus, varam visai pamatoti uztraukties par savas valsts sieviešu dzimuma pārstāvēm, pēc tur piedzīvotās seksuālās vardarbības gan pret nepilngadīgām meitenēm, gan sievietēm. 2015. gada 13. novembra vakarā un naktī uz 14. novembri Francijas galvaspilsētā Parīzē piedzīvotais liek saprast mums, ka ir pienācis tas brīdis, kad mūsu valstij jāaizdomājas par to, vai varam kļūt par patvēruma meklētājiem draudzīgu zemi vai tomēr jāizvairās no tā, lai nepiedzīvotu tādu pašu likteni, kāds bija valstīs, kas nolēma kļūt par viņu palīdzības sniedzējiem? Vai arī mūsu valstī bēgļu ieplūšana var būt naida un briesmu pilna?
Otrā pasaules kara beigās lielākā daļa latviešu devās prom no Latvijas politisko apsvērumu dēļ. Daļa emigrantu gan bija latviešu karavīri, kuri pēc kara beigām bija nonākuši karagūstekņu nometnēs un pēc atbrīvošanās nevēlējās atgriezties dzimtenē. Pirms neatkarības atjaunošanas svešās zemēs dzīvoja apmēram 150 000 latviešu (neieskaitot PSRS dzīvojošos). Pusgadsimta garumā latvieši dzīvoja šķirti. Neskatoties uz šiem faktoriem, lielākajai daļai cilvēku, kas bija spiesti dzīvot citās valstīs svarīgākais bija – saglabāt nacionālo vienotību, stiprināt ticību savas valsts nākotnē, aizstāvēt Latvijas neatkarību un brīvību, veidojot dažādas organizācijas („Daugavas Vanagi”, „Pasaules Brīvo latviešu apvienība” u.c.), sadarbojoties ar citu tautu cilvēkiem, lai sasniegtu kopējos mērķus. Bez šaubām, tas ir ienesis būtiskas pārmaiņas mūsu tautas dzīvē. Mūsdienās varam ar lepnumu skatīties uz svešās zemēs nonākušajiem latviešiem, kas savu kultūras plašo spektru iesāka ar koriem un beidza ar Dziesmu svētkiem, saglabājot visu, kas attiecas uz latviešu tautu, valodu, folkloru un kultūru. Par savu eksistenci bija jācīnās pašiem, jo bēgļu palīdzības organizācijas sniedza atbalstu tikai sākumā, tālākais bija atkarīgs no trimdinieku spējas iekļauties mītnes zemju sabiedrībā un darba tirgū. Anglijas rūpniecībai nepieciešamie fiziskā darba strādnieki, Beļģijas ogļraktuves – nebija tās labākās un vēlamākās, bet tajā brīdī vienīgās vietas, kur nopelnīt izdzīvošanai. Vēlme strādāt un nopelnīt iztikas avotu bija visiem, taču tajā laikā bija svarīgs darbspējīguma faktors, kas noteica, kuri vispār tiks uzņemti valstī, atkarībā no spējas veikt smagu fizisku darbu.
Pastāv vairākas atšķirības starp mūsdienu bēgļiem, un tiem, kuri devās labāku dzīves apstākļu meklējumos pirms pusgadsimta. Sīrijas bēgļi nodara pāri tās valsts iedzīvotājiem, kas viņus uzņem, trimdas latvieši par savu eksistenci cīnījās paši, kas lielākoties bija atkarīgs no spējas iekļauties mītnes zemes sabiedrībā. Sīrijas bēgļi meklē komfortu te, savukārt latviešu bēgļiem svarīgākais bija nepazaudēt saikni ar dzimto zemi. Un vēlme darīt visu, lai palīdzētu, neatrodoties tur... vien ar savu ticību, veidojot kopienas svešā zemē, saglabājot savu nacionālo identitāti. Izdzīvošana, finansiālie apstākļi – mūsdienās normāli liekas piešķirt bēgļiem lielāku finansiālu atbalstu, nekā savas valsts iedzīvotājiem, tolaik par to nebija ne runas – trimdas latvieši bija melnā darba darītāji, tikai, lai spētu izdzīvot. 1945. gadā sirds sažņaudzās no kaut kur tālumā dzirdamās „Dievs, svētī Latviju!”, no sarunāšanās mīļajā latviešu valodā, taču tas nekad nenozīmēja to, ka tas, kas ir svēts mums – latviešiem, ir jāuzspiež citas valsts iedzīvotājiem, kā to, šķiet, dara Sīrijas bēgļi, biedējot mūs, ar savu reliģisko fanātismu.
Ja ticēt tam, ka dzīvē viss nāk atpakaļ, tad jāatzīst, ka mēs neesam pelnījuši Sīrijas bēgļu apmešanos mūsu valstī. Latvijas tauta ir atstājusi savas pēdas pasaulē, esot bēgļu gaitās, tā laika pieredze mums noteikti ir jāņem vērā šodien, jo problēma tiešā veidā attiecas arī uz mūsu valsti. Mēs nevaram no tā paglābties, nevaram izlikties, ka tas, kas notiek Eiropā, uz mums neattiecas, jo esam tās daļa. Mūsu valsts liktenis ir atkarīgs no tiem, kas šajā zemē mīt, mēs nedrīkstam pieļaut to, ka mūsu mājās ir citi saimnieki, nevis mēs – latvieši, kas cīnījās par savu nacionālo identitāti, brīvību un neatkarību. Mums jāņem vērā fakts, ka citviet pasaulē, valstis, kas bijušas tiem draudzīgas, kļuva par lielākajiem to upuriem. Mums ir jāsargā sava valsts, sava identitāte, savi iedzīvotāji un galu galā sava neatkarība un brīvība.