Eseja par bēgļiem, to problēmām un risinājumiem.
Kā šā brīža aktuālāko problēmu Latvijā jāmin bēgļi. Bēgļi, kas dodas prom no savas dzimtenes pret savu gribu, valsts iekšējo konfliktu dēļ vai arī tamdēļ, ka tiek vajāti. Bēgļa galvenais mērķis ir justies drošam par sevi un savu ģimeni, bet ne vienmēr valstis ir pretimnākošas.
Bēgļi ir bijuši visos laikos un, manuprāt, bēgļi ir jāuzņem, neatkarīgi no ādas krāsas, rases un ticības, tie ir cilvēki, kas izbēguši no kara šausmām. Uz jautājumu „kas tad īsti ir bēgļi?” ANO Konvencija sniedz atbildi, ka par bēgli var uzskatīt personu, kura „sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības un piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.” Šī definīcija var šķist labi saprotama, tomēr daudzas valstis un organizācijas šo definīciju ir interpretējušas un tās robežas padarījušas plašākas. Piemēram, Āfrikas Savienība pilnībā pieņem ANO Konvencijas definīciju, tomēr par bēgli atzīst arī personu, kurai nācies atstāt savu valsti ārējas agresijas, okupācijas, ārvalstu dominances vai citu iemeslu, kas būtiski traucē sabiedrisko kārtību dēļ. Vienkāršākiem vārdiem paskaidrojot, bēgļi ir tie cilvēki, kas dodas ceļā pret savu gribu. Viņi ir izraidīti no saviem ciemiem un pilsētām, nošķirti no savām ģimenēm konfliktu vai vajāšanas dēļ. Viņi dodas ceļā, lai būtu drošībā
Kādu dienu, mēs paši varam kļūt par bēgļiem un tad arī pret mums var būt negatīva attieksme. Pēc Otrā pasaules kara daudzi latvieši devās bēgļu gaitās uz Vāciju un tālāk uz ASV uz citām valstīm, pat uz citiem kontinentiem. Bet vienmēr bēgļi ir bijuši klusi un mierīgi, nevis skaļi un nepamierināti kā šie bēgļi no Sīrijas, Irākas un Āfrikas.
Pašlaik valstīs imigrācijas politika uz robežām tiek nocietināta tā, ka atstumj arī tos bēgļus, kam palīdzība ir tiešām nepieciešama. Bēgļi valstij rada jaunas problēmas, ko, protams, valsts nevēlas, tāpēc ir vieglāk ignorēt bēgļus, atstājot tos likteņa varā. Diemžēl šāda visai negatīvā attieksme pret nelegālajiem imigrantiem valstī pāraug arī sabiedrībā. Tāpēc uz tām nedaudzajām "labdarības valstīm" bēgļu skaits ir liels, un tas apgrūtina valstu darbību. Lielākā daļa valstu nav gatavas uzņemt bēgļus.
Tomēr ne visi, kas Eiropā meklē patvērumu uzskatāmi par bēgļiem. Daudz cilvēku atbraukuši darba meklējumos. Tādā gadījumā Eiropas valstīm nav pienākuma viņus uzņemt. Patvērums tiek garantēts tikai tām personām, kuru motīvs patvēruma lūgšanai nav ekonomiskas intereses, bet gan patiesi draudi dzīvībai.
Politiskā situācija Sīrijā savas mājas kopš 2011. gada kara plosītajā valstī bijuši spiesti pamest vairāk nekā puse jeb aptuveni 11 miljoni sīriešu.
No tiem vairāki miljoni devušies pāri robežām, bet citi pārcēlušies uz salīdzinoši drošākiem reģioniem valsts iekšienē. Lai gan sīriešu bēgļi šobrīd Eiropas Savienībā veido lielāko bēgļu īpatsvaru, uz Eiropu dodas tikai salīdzinoši neliels skaits.
Par galvenajām patvērumu valstīm sīrieši izvēlējušies sev kulturāli un ģeogrāfiski tuvākās kaimiņu zemes – Turciju, Libānu, Jordānu, Irāku un Ēģipti (liecina ANO dati).
Šī brīža bēgļu skaits uzņemšanai ir dažādi izskaidrojumi, kāpēc salīdzinoši maz personu meklē patvērumu Latvijā, kamēr simtiem katru gadu ierodas, piemēram, kaimiņvalstī Lietuvā. Viens no valsts iestāžu skaidrojumiem ir, ka potenciālie bēgļi saprot: Latvijas imigrācijas sistēma ir stingrāka nekā citas valstīs, tādēļ izvēlas citas zemes. Ir arī viedoklis, ka Latvija nav interesanta patvēruma meklētājiem, jo pagaidām nav ekonomiski tik labi attīstīta, turklāt tai nav kopēju robežu ar Eiropas valstīm, kurās ir labas sociālās drošības sistēma, kas varētu interesēt patvēruma meklētājus.
Valstis, tai skaitā arī Latvija, kurās ierodas bēgļi, sastopas ar daudzām problēmām, kas skar visu sabiedrību. Lai izdzīvotu, bēgļi var kļūt par lēto darbaspēku, kas laupa valsts pilsoņiem iespēju strādāt un saņemt pienācīgo samaksu.
Protams, kad pastāv iespēja dot darbu pilsoņiem un maksāt viņiem algu, vai arī dot darbu bēgļiem un maksāt viņiem daudz reižu mazāk, izvēle krīt uz bēgļiem. Tādā veidā, kaut arī valsts ir ekonomiski attīstīta, valstī paaugstinās bezdarba līmenis. Gadījumos, kad bēgļi nevar iekārtoties darbā, viņi kļūst par bezpajumtniekiem. Bēgļi ubago, piestrādā sīkos darbiņos, sliktākā gadījumā zog, aplaupa mājas un iestādes, tādējādi apdraudot sabiedrību.
Tātad, lai risinātu bēgļu problēmu, stingri jākontrolē robežas. Pēc iespējas operatīvāk ir jāsaprot, kāda veida bēgļi ir robežpārkāpēji. Varbūt ka tie ir kontrabandisti, vai vienkārši sēņotāji, kas sēņo pārāk tuvu robežai. Ne vienmēr robežpārkāpēji ir bēgļi un patvēruma lūdzēji.
Mēs Latvijā nevaram bēgļiem piedāvāt ko līdzīgu kā kāda Sanfrancisko miljonāra intriģējošu samilzušās problēmas risinājumu - jaunas, atsevišķas valsts izveidi visiem bēgļiem. Bet mēs, kas uzņemsim 750 bēgļu, varam piedāvāt dzīvot un strādāt saimniecībās, pa 2-3 cilvēkiem vai visai bēgļu ģimenei, kamēr situācija uzlabojas, un bēgļi sapratīs, ka grib vai negrib palikt Latvijā. Jo tikai lielos baros viņi ir agresīvi un kaujinieciski noskaņoti. Tikko būs izdalīti pa ģimenēm, domāju, ka tad paliks mierīgāki un sāks pieņemt situāciju. Un tā viņi varētu pamazām integrēties mūsu sabiedrībā, apgūt valodu, tradīcijas. Jo bēgļu centrs “Mucenieki” nav bezizmēra, un tur šos visus bēgļus izmitināt nav iespējams. Jāļauj bēgļiem strādāt un pierādīt, ka tiešām viņi ir šeit, lai glābtu savas dzīvības, nevis ir šeit kas izmantoja noziedznieku, korumpētu diplomātu un uzpirktu robežsargu pakalpojumus, kas vismaz ir nozieguma līdzzinātāji, ja ne paši noziedznieki. Mēdijos izskanēja piedāvājums šos bēgļus “izšķīdināt” pa pašvaldībām. Piekrītu, kur arī varētu veikt apmācību darbus ar šiem cilvēkiem, lai pilnvērtīgi varētu dzīvot un strādāt šajās saimniecībās. Jo darba roku laukos visos laikos ir trūcis.
Protams būs daudzas sociālās problēmas, pirmkārt jau valoda. Iespējams, ka uz lielo baru būs kādi pāri desmit cilvēku, kas runās angļu valodā, bet, ja sadalot šos bēgļus pa saimniecībām un nezinot elementārāko komunikāciju-būs ļoti grūti abām pusēm.
Otrkārt, reliģiskā piederība. Zinām, ka musulmaņiem ir neatņemama dienas rituālu sastāvdaļa ir lūgšanās noteiktos laikos, kas mūsu reliģijās nav. Mums šis laiks ir atvēlēts svētdienās. Pastāv iespēja, ka šī problēma augs augumā, jo musulmaņi nemainīs un nepieņems mūsu ticību. Risinājums – joprojām nav skaidrs, kā tikt galā ar šo. Citēju arhibīskaps Jāni Vanagu: “Pati labākā izeja ir uzņemt vajātos kristiešus. Mēs jau varam izgudrot visādas teorijas, bet reliģiskā piederība ir un paliek nosacījums, kas cilvēkus vieno vai šķir.”
Treškārt, ar ko ir jārēķinās – tās ir slimības. Viena no liekākajām problēmām ir pastāvošās iespējas, līdz ar bēgļu ierašanos kādā valstī, sastapties ar slimībām un infekcijām. Bēgļi neierodas pa vienam, viņi pārvietojas lielā skaitā. Starp šiem cilvēkiem, iespējams, ir arī slimnieki. Slimības var rasties pārvietošanās laikā, jo, piemēram, uz kuģiem, ar kuriem bēgļi pārvietojas, ir samērā slikti apstākļi, nepietiekama pārtikas uzņemšana, citreiz pat klimata maiņas dēļ. Ja slimību ierosinātāji nonāk svešā vidē, slimība var arī progresēt un izplatīties tālāk. Ja valstī nav novērota kāda slimība, ar kuru slimo bēgļi, valstī var sākties epidēmija. Šīs ir tikai dažas no iespējamām problēmām, kas rodas valstīs, konceptuāli ir pieņēmusi rīcības plānu patvēruma meklētāju uzņemšanai Latvijā, kur ierodas bēgļi. Šādos apstākļos valsts valdībai ir jārod iespējamie problēmas risinājumi.
Protams, risinājums šeit būtu totālā veselības pārbaude jau uz robežas, bet, zinot mūsu valsts budžetu, kāds ir atvēlēts veselības un medicīnas nozarei, tad grūti būtu šo realizēt. Pēc manām domām, šim būtu jāatvēl budžets, jo nākotnē, vienas nolaidīgas kļūdas dēļ, var ciest visa tauta.
Latvijas robežu tāpat cenšas šķērsot arvien vairāk nelegālo imigrantu, bet valstij nāksies uzņemt arī gana daudz legālu patvēruma meklētāju. Šobrīd diskusijas par un ap bēgļu problēmu Latvijā reizēm sāk atgādināt slaveno Semjuela Beketa absurda drāmas “Gaidot Godo” sižetu - divi klaidoņi zem nīkulīga koka gaida kādu Godo, kas tā arī neierodas. Šajā laikā viņi strīdas, salabst, atkal strīdas, apspriež iespēju šķirties vienam no otra un pat pakārties koka zarā. Pie viņiem pienāk arī kāds zēns, kas paziņo, ka Godo šodien nebūs, bet noteikti ieradīsies rīt.
Tāpat arī vēl nav skaidrs, kad ieradīsies šie pirmie 250 bēgļi. Ir ļoti labi, ka valdība par to runā, un pieņem jau papildus budžetu un konceptuāli ir pieņem rīcības plānu patvēruma meklētāju uzņemšanai Latvijā. Un bēgļu uzņemšanas jautājums nu jau vairākus mēnešus atrodas arī Latvijas sabiedrības diskusiju priekšplānā.
