No rīta viss ir iespējams

Zāle ir viegli mitra, uz dažām sekundēm šķiet, ka kājas sastingst... Tomēr, kad tās pieradušas, gribas skriet un skriet, un tad kaut kur pļaviņā nokrist, un saprast- tā ir dzīve! Ievelkot gaisu, smaržo pēc tikko pļautas zāles, un uz mirkli šķiet- kaut kur tikko atplaukušas pujenes. Rīts ir spirdzinoši vēss, tāds, ka var just- diena būs ellīgi karsta. Un viss spirgtums ir tikai šajā rītā. Uz mirkli es saprotu- no rīta viss ir iespējams.
Es eju uz autobusu, ir 5:30, un es sevi personificēju ar piemājas govi. Viņa tik harmoniski gremo zāli, ka manī parādās milzīga greizsirdība un es sev mutē sāku bāzt pienenes. Daži zaļie kāti man karājas ārā no mutes, man vai uz sekundi paliek kauns, bet es paskatos uz govi un saprotu – tāda ir šīs maltītes īpatnība. Es stāvu pie pieturas, blakus man stāv govs, un mēs abas harmoniski gremojam. Es nezinu, vai esmu traka, vai viņai ir šī aktrises harizma (kad mēs ticam, ka viss ko viņas dara uz skatuves ir iespējams). Grūti ir izšķirties- braukt vai nebraukt? Es esmu cēlusies tik agri, ka būtu grēks mmūūū. Es neaizbraucu, varbūt vainīga pieneņu garša, bet varbūt sajūta- es esmu radīta kam vairāk kā šai pieturai un ellīgajam autobusam. Jā, esmu radīta savai lielajai iespējai tur, aiz pagrieziena. Ir mirklis pēc atklāsmes, un nesaprotu, vai esmu slaucēja, kas pārāk daudz runā ar govīm, vai ģeniāla filozofe ar veiklām rokām.
Autobuss mani aizvestu uz skatuves runas konkursu. Ziniet, nav citu iemeslu uz pasaules, lai celtos piecos no rīta. Es, trīs gadus pēc kārtas, esmu cēlusies vienu rītu piecos no rīta, lai brauktu. Jāatzīst, lai tā viltos, nav jāceļas tik agri. Es gāju pa šo pašu ceļu tik burvīgā rītā, man mugurā bija melnas bikses un skaista jaciņa ar volāniem. Netīk man ģērbties tik cieši, bet nekas cits man, no skata ievērojamai blondīnei neatliek. No gremojošām govīm jau arī daudz negaida... Govs ir govs, bet ar pienācīgu apģērbu un līganām kustībām tā, protams, var būt arī konkursante.. Es stāvu lielā zālē pilnīgi apmulsusi, te visi māk klanīties un locīties un puspietupušies izliekas, ka zina, par ko iestājas. Parasti es skrienu kleitiņā pār zaļu pļavu un esmu meitene. Tajās biksēs un jakā biju konkursante un pēc konkursa beigām jau zaudētāja. Govs uz mani paskatās, jo kleitiņa viņai tīk. Es trīs gadus esmu zaudējusi. Esmu kaunoties ieņēmusi bumbiņas pozu un noripojusi no skatuves (biksēs to var darīt).
Šogad es atkal eju pa šo ceļu un apkārt zied pļavas kā trakas. Un es esmu traka, man mugurā ir kleita, es nevaru kaunoties noripot no skatuves. Man vairs nav, ko zaudēt, ir tikai viens prožektors, es, grīdas dēļi un govs, kura atgādina- viss ir iespējams, aptrakušas zied pļavas tevī. Es trešo reizi te stāvu un stāvēšu, kamēr sapratīsiet, ka nepadošos, jo man ir govs, kas zina, ka zied manī pļavas kā trakas. Laime, ziniet, ir nepadoties, un tas brīdis, kad saproti – viss ir iespējams. Smaržo pēc tikko pļautas zāles, kaut kur ir tikko atplaukušas pujenes un pļavas zied kā trakas.