Sajūtu virpulis

Ja man jautātu, ko nozīmē „sajūtas”, es atbildētu, kā tas ir it kā emociju virpulis vai notikumu kaleidoskops, ko tu atcerēsies mūžam. Katrs savā dzīvē ir izjutis labas vai sliktas sajūtas, kuras palikušas atmiņā. Protams, mēs biežāk atceramies par laimīgajiem un patīkamajiem momentiem, tomēr sliktās sajūtas stiprina mūsu garu un motivējot palīdz iet uz priekšu.

Ludvigs Vitgenšteins kādreiz teica: „Par mani nevar teikt, ka es zinu savas sajūtas. Tās man vienkārši ir”. Tā es arī atminos savu pirmo ārzemju ceļojumu, kad biju maza meitenīte. Četri gadi, īsi mati un ziņkārīgas acis. Atminos ilgo braucienu ar autobusu uz Maskavu, kad nevarēju gulēt. Gribēju apskatīt visu, ko redzēju. Diemžēl tagad atmiņas par Maskavu ir izbalējušas, atceros tikai sajūtas, kad es, četrgadīga meitene, kurai dzīve tikai sākās, stāvēju pie Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta un domāju, ka esmu tik maziņa un nemanāma. Taču Maskava nebija mūsu ģimenes galapunkts. Mēs gājām uz dzelzceļa staciju, lai brauktu uz Sočiem. Sočos es nevarēju noticēt, ka tas nav sapnis. Viss likās tik vilinošs un interesants. Atceros, ka apstājos pie katras palmas un aiztiku kreveļaino mizu ar mazajiem pirkstiņiem. Visspilgtākās sajūtas man bija, sēžot ar tēvu pie jūras uz siltiem akmeņiem un vērojot, kā saule slēpjas aiz horizonta, iekrāsojot debesis spilgti oranžā krāsā ar rozā nokrāsām. Par šo ceļojumu atgādinās arī fotogrāfijas albumā, kur vecmāmiņa tur mani uz rokām, bet apkārt spoži rožu krūmi. Brīnišķīgas sajūtas un laimīgas atmiņas, kuras katru reizi rada smaidu sejā un ko es atcerēšos mūžam.

Nu jau man ir septiņpadsmit gadu. Un rudenī notika kaut kas nozīmīgs. Notikums, ar kuru ir saistītas pavisam jaunas, vēl nebijušas sajūtas. Es ceļoju uz Slovēniju, bet viena pati, bez vecākiem. Protams, blakus bija draugi un skolotājas, taču nebija vistuvāko cilvēku. Lidostā es smaidīju, bet man bija bail. Jā, es satraucos, ka kaut kas atgadīsies, bet blakus nebūs spēcīgo tēva roku vai vecmāmiņas viedo padomu. Kas man jādara? Es ātri nomierinājos, apzinoties, ka nākotnē pašai jāpieņem lēmumi, jābūt stiprai un pārliecinātai par sevi. Man jāpieņem atbildīgi lēmumi, lai vecāki lepotos ar mani, lai es ar sevi lepotos. Es domāju, ka šis ceļojums bija kā grūdiens uz priekšu, sagatavošanās nākotnei.

Alberts Bels romānā „Cilvēki laivās” rakstījis, ka „mūsu sajūtas noteic mūsu esamību”. Es esmu priecīga par to, ka manā dzīvē jau ir bijis tik daudz dažādu sajūtu. Laimīgu un spilgtu, interesantu un labu, arī bēdīgu un sliktu. Negribu mest sliktas sajūtas ārā un aizmirst tās, lai atcerētos, kādas kļūdas esmu pieļāvusi. Visām sajūtām ir savas atmiņas un savi stāsti. Es vēlos, lai visiem cilvēkiem sajūtu virpulis būtu bezgalīgs un krāsains.