Es nezinu, vai ceļot laikā ir iespējams. Nezinu, vai tas ir iespējams tikai fantastikas filmās vai grāmatās, sapņos vai iztēles nostūros, bet zinu to, ka cilvēka smadzeņu darbība ir pat zinātniekiem pilnībā neizprasta lieta un, ka visums sevī ietver visneparastākos notikumus. Iespējams, jūs domājat, ka šobrīd ievadu eseju par cilvēka anatomiju vai kosmosu, vai ko tamlīdzīgu, taču es garantēju, ka esejas temats ir cits.
Ikdienā es domāju par miljons dažādākajām lietām, redzu visdažādākos cilvēkus, piedzīvoju notikumus, kurus saglabāju savā galvā atmiņu formātā, taču gadās, ka es piedzīvoju notikumus, kas jau iepriekš ir bijuši manā galvā. Daži to sauc par ''deja vu'', citi par šausmīgu un biedējošu parādību, bet es tam esmu iedevusi citu nosaukumu- mušiņa.
Parasti mušiņas redzu vismaz divas reizes nedēļā. Tās reizēm šķiet uzbāzīgas, reizēm smieklīgas, reizēm kaitinošas, reizēm nevietā, reizēm maldīgas un tā tālāk, un tā joprojām. Mušiņas mani iztraucē visdažādākajos brīžos: sēžot jau tā kaitinošajās stundās, stāvot rindā uz tualeti, mājupceļā mirkstot lietū, pildot sarežģītos mājasdarbus... Šajos brīžos, esot sabiedrībā, tie nedaudzie cilvēki, kas mani ievēro, droši vien domā, ka esmu apēdusi, kaut ko, kam derīguma termiņš jau pasen ir beidzies vai arī, ka man saule acīs spīd. Tas varētu būt tāpēc, ka vienmēr samiedzu acis un cenšos saprast, vai tikko redzētais ir mušiņa vai arī kaut kāds smadzeņu apstulbums, kas mani skāris un apstulbinājis.
Mušiņas, manuprāt, ir bijušas katram, tikai es laikam vienīgā esmu pietiekami dīvaina, lai tās sauktu par mušiņām. Par mušiņām tās saucu, jo tās man uzbrūk visnegaidītākajos brīžos, liek sevi manīt un vienmēr izsit mani no līdzsvara. Protams, ar roku tās prom nedzenu, taču domāju, ka sapratāt, kāpēc tās tā dēvēju.
Mušiņas ir man neizprotama lieta, tāpēc nākotnē tēmēšu uz medicīnas pusi un centīšos saprast, kas ir mušiņas. Labi, tas bija joks, jo to visu var atrast internetā.
