Manas sajūtas ceļojuma stāsts

Manī ir daudz sajūtas,un viena par otru košāka.Bet lai izklāstītu par katru savu sajūtu man būtu nepieciešami vairāki gaismas gadi un milzum daudz papīrs un tinte. Ir kāda sajūta kuru es uzskatu ka ir saskārusies ar katru otro,bet ar katru dažādāk,šī ir sajūta kas sākas ar dienām bērnudārzā un beidzas ar..es vel īsti spēju tiki nojaust ar ko šī sajūta beidzas,jo viņa vel ar vien ir ar mani,arī šobrīd.Manas sajūtas ceļojums sākas bērnudārzā ,un ar dažiem pieturas punktiem starpā turpinās vel joprojām.

Es savu sajūtu raksturotu kā vienu ceļojošu sajūtu,kas sāk savu ceļojumu ar tukšu bagāžu,un ar katru ceļojuma pieturas punktu mana bagāžas soma palika ar vien piepildītāka. Šeit neiet runa par to ka es ceļoju no vienas zemes uz otru(Latvijas uz Vāciju),vai par to ka somu piepildīju ar kādiem tūrisma niekiem. Šeit iet runa,par manu sajūtu kas uzsāka ceļojumu 2000.gadā,kad kopā ar māmiņu pie rokas un kādu skaistu ziedu rokās es devos 1.septembri uz savu bērnudārzu ''Zīlīte''.Es šajā dienā nebiju viena ar saviem vecākiem, audzinātājām vai grupiņas bērniem,ar mani kopā bija ari mana sajūta,dzidra un līksma todien tā bija.Mani alka vēlme izzināt ,un sekojot savai sajūtai es ar viņu devos lieliskā ceļojumā,un šis ceļojums bija vairākās krāsās,vairāk krāsās nekā mēs varavīksnē spētu saskatīt.Šī vieta bija manas sajūtas ceļojuma sākumpunkts.Mana sajūta mani veda pa platu taciņu uz priekšu,mana sajūta man radīja mīlestības sajūtu pret krītiņu vai zīmuļa grafīti,šī sajūta man iemācīja saprast cik vērtīga ir viena papīra lapa. Šī sajūta man iemācīja rotaļāties un priecāties par sauli agros rītos,un par lietu vēlās pēcpusdienās.Atceros kādu patīkamu atmiņu ko mana sajūta man ir atstājusi manā ceļojuma bagāža-šī atmiņa ir par agru rītu,kad atrodoties saules staros man ir silti,bet ēnu saulīte vel nav sasildījusi,un ar prieku un vēlmi uzzināt ko jaunu es dodos uz bērnudārzu,kas man bija kā otras mīļās mājas.Šī atmiņa ir par mīļāko audzinātāju kuras smaids sildīja un radīja manī mīlestību.Un atmiņā nepagaist arī bargākā audzinātāja,kurai dziļi sirdī tomēr bija paslēpies mīļums.Šī sajūta man atgādina par to kā smaržoja koka klucīši un par vietu kur man iemācīja kā ielikt pareizākus pamatus savā bagāžā.

Tomēr, 2004.gadā man bija jādodas uz nākamo savu pieturas punktu,uz Bauskas 1.vidusskolu,1.b klasi. Todien biju tērpusies dzeltenā kostīma un manī viļņoja prieks un apziņa ka sāksies jauns piedzīvojums.Es jutos nedaudz nedroši,bet mana izzināšanas sajūta radīja vēlmi doties uz priekšu un uzzināt kas notiks turpmāk.Atceros savu 1.klases audzinātāju kas manā atmiņā ir palikusi kā labā feja,kas palīdzēs saprast un uzzināt ko jaunu par pasauli kurā atrodos.Mana sajūta man ir atstājusi dažas atmiņas,kā iemācījos atpazīt zaķa pēdas sniegā un zinātniekus ne pēc ūsām bet pēc darbiem ko tie veikuši.Mana sajūta mani veda cauri 6.klases eksāmeniem,un es jutu,ka mana bagāža bija pietiekami piepildīta,lai eksāmenos spētu iegūt labas atzīmes. Un ,vel šobrīd priecājos par atzīmēm kuras toreiz ieguvu,un kuras arī kļuva par vēl vienu kārtu manā bagāžā,par vienu labu kārtu.Mana sajūta tajā pašā brīdi bija izvēlējusies vēl kādu pieturas punktu-Bauskas mākslas skolu. Mana sajūta mani veda pa šīs skolas krāšņajām telpām un radīja maigumu pret spalvu ar kuru raksta izmantojot tušu. Mana sajūta man radīja pateicību mākslas skolas lieliskajām un radošajām skolotājām,vel tagad atceros māla smaržu un savu ideju īstenošanas prieku.Šie divi pieturas punkti izveidoja ļoti labus pamatus manā izzināšanas bagāžas somā,un par to es vel līdz šai dienai esmu pateicīga.
Un te,klāt pēdējais zvans,mana sajūta ved mani caur prieku un laimi un arī gandarījumu.Mana sajūta manī radīja līksmību,ka no smaida jau lūpu kaktiņi sāka sāpēt,un es tiešām staroju šajā dienā.Tālāk sekoja eksāmeni,un mana sajūta mani veda ar pārdrošību cauri šiem eksāmeniem,un es viņus nokārtoju un jutos vel apzinīgāka kā jeb kad! Šajā dienā mani nepameta domas par to cik svarīgas šī diena ir priekš manas nākotnes,un es ieguvu labus vērtējumus,un lepojos ar to!Mana sajūta man tā vien liek lepoties.Un tad jau aci nepamirkšķinot klāt bija izlaidums,mana sajūta veda mani uz priekšu,viņa man čukstēja ka tā ir mana diena,es jutu sajūtu pārpildījumu, un mana bagāžas soma palika ar vien pilnāka.Es stāvēju un manas rokas piepildīja zieds pēc zieda,un manī virmoja prieka asaras,ļoti neviltots prieks,ka varētu palekties gaisā desmit reizes vai pat simts, domāju ka līksmības sajūta no manis staroja pat tālāk kā par mēnesi!Un tad mana sajūta padarīja mani skumju, nevēlējos doties prom no nu jau Bauskas Valsts ģimnāzijas.Mana sajūta zināja ka ilgošos pēc skolotājām,pēc telpām un skolas atmiņām. Par brīžiem kad ar skolasbiedriem spēlējām ''sunīšus'' skolas gaiteņos,vai par satraukumu pirms vēstures kontroldarba, un mani nedaudz sarauca jautājums,kurš būs mans nākamais pieturas punkts, ar ko turpināsies mans ceļojums? Šoreiz viss bija manās rokās.Man bija jāizlemj kur doties un mana sajūta man teica,ka es izvēlos pareizo ceļu,nu vairs mana taciņa nebija tik plata kā ceļojuma sākumā,nu man pašai bija jāsāk bruģēt ceļš uz priekšu,uz laimi,uz prieku,uz izzināšanu.
Un šobrīd es atrodos pieturas punktā ''Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskola'',un mana sajūta mani pārliecina,ka es atrodos pareizajā vietā,jo es ar katru mirkli jūtos lepnāka par savu izvēli. Mana sajūta man rosina celties agros rītos un doties stundas braucienā uz skolu.Mana sajūta mani ved uz priekšu,šī ceļojošā pašpārliecinātības un izzināšanas sajūta,kas manī rada jaunas izjūtas, izteiktāku prieku un mīlestību pret apkārtējo pasauli kur atrodos.Mīlestību pret kultūru, mana sajūta iemācīja katrā Rīgas ēka saskatīt mākslu, viņa man iemācīja pateikt paldies skolotājiem un izjust pateicību pasaulei.Šī sajūta mani dara laimīgu un piepilda ar patiesu prieku ar kuru es vēlējos dalīties.Mana sajūta mani iedrošina doties tālāk,uzticēties un radīt radošus darbus.
Šī sajūta ir izjūta kurai mums ikvienam ir jāpateicas,jo šī sajūta mūs papildināja ar pašpārliecinātību un mīlestību.Šī sajūta man iemācīja ielikt manā ceļojošajā bagāžas somā kārtīgus pamatus, viņa man iemācīja priecāties par katru rītu un katru pasaules parādību. Šī sajūta bija kopā ar mani kad bija labi,un kad bija skumji,sajūta mani ved uz priekšu,un tik ilgi kamēr es vēlēšos izzināt pasauli kurā atrodos,mākslu ar kuru sastopos,tikmēr šī sajūta būs ar mani un bruģēs manu ceļu uz priekšu pie nākamā pieturas punkta.Un ziniet, mana bagāžas soma nekad nebūs piepildīta līdz galam,jo kā saka-''Mūžu dzīvo,mūžu mācies!''. Un manu bagāžas somu piepilda zināšanas,mīlestība un pateicība,tas ir tas ko esmu ieguvusi no visiem minētajiem pieturas punktiem,paldies manai vēlmei izzināt kas radīja šo sajūtu!