Manas sajūtas stāsts

Tas bija triumfs. Par to mirkli es vienmēr biju sapņojusi, bet es nespēju iedomāties, ka tas kādreiz notiks. Es esmu uzvarējusi daudzkārt savā dzīvē, un vienmēr tas ir bijis īpašs brīdis - lepnums, gandarījums un prieks, tie vienmēr nāk ar uzvaru. Un uzvaras - daudzas un nozīmīgas - katru reizi liek domāt it kā tā ir pirmā reize. Šī uzvara arī bija pirmā. Tā pārspēja visas iepriekšējās.
Tas bija pagājušogad, marta beigās vai aprīļa sākumā, tagad īsti neatceros. Laikam tāpēc, ka apstiprinājās teorija: jo iespaidīgāks notikums, jo mazāk detaļu par to atceries - paliek tikai sajūta. Es ar meitenēm no manas skolas piedalījos Lāses kausa finālsacensībās, tas bija brīnums, ka mēs vispār tikām uz finālu - tas izdevās. Uz finālu mēs devāmies, lai spēlētu un pierādītu sev, un mēs nemaz nedomājām par piekto vai pat desmito vietu, nolēmām, ka tam nav nozīmes. Tajā dienā galvenais bija priecāties par labu spēli. Un mēs to arī darījām. Uzvarējām visus savā pirmajā apakšgrupā, protams, priecājāmies par to. Uzvarējām arī otrajā apakšgrupā, priecājāmies vēl vairāk, jo nebijām to gaidījušas. Tad sekoja fināls, zinājām, ka mūsu pretinieki ir spēcīgi, lielākā daļu meiteņu bija valsts vadošo jauniešu volejbola komandu sastāvā. Es un vēl pāris meitenes no manas skolas arī bijām spēlējušas volejbolu nopietnā līmenī, iegūstot otrās un trešās vietas valstī, tomēr mūsu ''ziedu laiki'' bija pagājuši, dēvējām sevi par zvaigžņu komandu, kuras zvaigzne, cik ātri uzaususi, diemžēl tikpat ātri arī norietējusi. Tomēr liktenim bija citi plāni.
Nezinu, vai tā bija veiksme, mūsu neatlaidība vai apstākļu sakritība, tomēr mēs uzvarējām. Mēs uzvarējām visas Latvijas skolas, mēs bijām pirmās. Mēs, komanda, kurā trešdaļai bija nopietnas traumas, komanda, kurā trešdaļa nebija nopietni spēlējusi volejbolu jau vairākus gadus, komanda, kurā trešdaļa volejbolu bija spēlējusi tikai nedaudzajās sporta stundās. Brīdī, kad uzzinājām par uzvaru, liekas, ka apstājās laiks. Tagad to atceros, kā palēnināto filmu. Es ar asarām acīs skrienu pretī pārējām, mēs lēkājam, spiedzam, un raudam - no laimes, no prieka, no vienreizējas un pacilātas sajūtas. Daži cilvēki skatās ar prieku un atbalstu, daži ar neizpratni un nosodījumu, daži ar sportisku skaudību. Tomēr mums ir vienalga, tas brīdis pieder mums. Tikai tādā brīdī mēs varam no visas sirds priecāties par uzvaru, mums nav jātēlo vai jāpakļaujas uzvedības prasībām. Mēs uzvarējām. Mēs esam pirmās.
Es biju piedalījusies Lāses kausā arī iepriekšējos gados, tomēr mēs nekad netikām trijniekā, kaut arī komanda tobrīd bija spēcīga. Un katru gadu es skatījos, kā apbalvo uzvarētājus, es priecājos par viņiem un pie sevis domāju, kā tās ir: stāvēt uz tā pjedestāla un saņemt balvas, kamēr fonā skan ''We are the Champions''. Paspiest svarīgu cilvēku rokas un just pār savu ķermeni līstam konfeti lietum. Man likās, ka tas bija skaistākais veids, kā tikt apbalvotam.
Tajā brīdi, kad uz pjedestāla stāvēju es, es sajutu uzvaras garšu, sajutu medaļu ap kaklu, sajutu mūziku, sajutu rokasspiedienus un konfeti lietu. Es beidzot piedzīvoju to sajūtu, par kuru es biju sapņojusi vismaz četrus gadus, izdzīvoju sajūtu, kuru pirms divpadsmit stundām uzskatīju par nereālu. Šo sajūtu es nekad neaizmirsīšu. Šī sajūta ir tā, par kuru cilvēki raksta memuāros, tā, kuru piemin pēc daudziem gadu desmitiem kā kaut ko brīnumainu un neaizmirstamu, tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot. Mana sajūta! Mūsu sajūta! Sajūta bija triumfs.