Lūdzu, nelieciet mani rāmītī! (28)

Mana Sajūta apmaldījās kaut kur starp ilgām pēc vakardienas un cerībām par rītdienu. Viņai nebija ne vārda, ne uzvārda, viņa tikai mētājās kaut kur ceļā no sirdsapziņas līdz veselajam saprātam. Un Zemapziņa automātiski pieglabā katru sajūtas domu, lai arī cik haotiski tā neskanētu. Viņa mūžīgi aizmirsa, kas ir šodiena. Vai ir jēga skriet pakaļ rītdienai, ja tu neizdzīvo šodienu? Un ja nu rītdiena nepienāk? Tu zaudē divas dienas uzreiz.
Zemapziņa, apmulsusi no haotiskās domu plūsmas, mēģina tvert visu, ko Sajūta klusiņām murmulē sev zem deguna, it kā krekla poga būtu vienīgā klausītāja šajā ilgajā monologā, kuram nav nekādas jēgas un saturīgas domas , taču visa ‘rozīne’ slēpjas tajā, ko un kā pasaka. Tas ir apmēram tāpat, kā nojaust cilvēka garastāvokli nevis pēc viņa teiktā, bet gan acīm, sejas un balss tembra. Un zemapziņa neko negrib palaist garām. Pirmā atkāpe Sajūtas teiktajā : „Un es tā skumji brienu pa kupenu tur, kur dziļāks, un domāju , kā būtu, ja šie būtu mani pēdējie soļi? Tad tas būtu viss, kas aiz manis paliks? Pēdas sniegā? Es brienu tālāk , lai jau tās pēdas paliek labi dziļas, ja nu tas ir viss, ko es atstāju, pametot pasauli, jo manus vārdus neviens nepieminēs, manas domas nezinās, manas jūtas nenojautīs. Varbūt kāds nejauši bridīs pa manām sniega sliedēm un domās manas domas. Un ja nu tas ir viss, ko es atstāju? Nekad no nāves nav bail, bail no tā, ko es nepaspēšu, pirms tā pienāks, bail, ka es nepateikšu īstos vārdus tiem, kam tie jādzird, bail, ka es nepateikšu tā, kā es to patiešām domāju. Sirds sažņaudzas no tā, ka es neapskaušu īstos cilvēkus un varbūt pat īstos nemaz nepaspēšu satikt. Bet nāve, ja tā lemts...
Un pienāk gaidītā dabas atmoda... Es tā skumji soļoju pa asfalta malu, no kuras lēnām čalo prom pirmie pavasara strauti. Ir skumji, jo tagad pat manas pēdas te nepaliek. Bet varbūt kāds ies pa to pašu ceļu un domās tās pašas domas. Ja ne pēdas, tad domas aizstiepsies aiz manis un aizķers kāda prātu. Manas pēdas, iespējams, aizskalos strauts, un domas vairs nevējos pa manu mīto taku, bet kaut kur gaisā. Un vējš tās nesīs šurpu turpu. Bet nekas tā neatgādinās mājas, kā pavasaris, kad viss mostas, kad viss zaļo un piedzimst no jauna. Bet skumjas domas šaudās pa galvu, skumjas. Ja nu šī ir mana pēdējā diena? Es negribu noziedēt tad, kad viss plaukst un smaržo vasara. To pašu ceļa malu basām kājām minu, ko ziemā, ko pavasarī. Pat domas tās pašas. Skumjas. Ja nu šī ir pēdējā diena? Ja nu es visiem nepaspēšu pateikt, cik ļoti... cik ļoti man patīkat jūs, cik ļoti man patīk jūs redzēt, cik ļoti, ļoti...”
Zemapziņa neko nesaprata, bet turpināja saglabāt katru vārdu, ja nu kādreiz noder? Tikai...ko nozīmēja tas ‘ļoti’? Cik daudz tas ir? Un ko ļoti? Bet nav laika domāt, Sajūta atkal pārmetas kā kaija no vienām balkona margām uz otrām. Un vai tiešām Sajūta sajuka prātā? Nevar taču būt... un atkal Sajūta kaut ko nesakarīgu boksterē. „Dzīvē visu vajag tikai tā, mazliet. Kāpēc? Padzeries tikai mazliet-un tev atkal slāps. Un sārtu, saulē sakarsušu seju tikai nedaudz apslapini vēsā ūdenī, nepierodi pie laba.
Drīkst, es jums visiem pieskaršos? Tikai tā, mazliet. Tikai tā, lai es atceros, cik maigas ir jūsu rokas. Drīkst, es ielūkošos jūsu acīs? Pavisam mazliet. Tikai tā, lai man vienmēr tās būtu atmiņā, lai es vienmēr gribu tās izpētīt līdz galam, lai es vienmēr gribētu tās redzēt. Drīkst, es jūs visus apskaušu? Tā mazliet. Lai drošības sajūta mani nepamet, un vienmēr gribas atgriezties jūsu roku spīlēs. Vai es varu jūs saukt vārdā? Klusi un mazliet. Es gribu, lai jūsu vārdi, klusi un kautrīgi, vienmēr skan galvā, lai vienmēr tos gribētos izkliegt skaļi. Drīkst, es jūs mīlēšu? Pavisam mazdrusciņ-tā, lai man pietiek ar to, ko redzu. Man vienkārši vajag jūs mīlēt. Drīkst, es jūs tā, pavisam mazliet, ienīdīšu? Lai nebūtu kā Ēdenes dārzs, lai es jūs nekad neiemīlu vairāk par "mazliet". Drīkst, es jūs sveikšu ik rītu? Pavisam kautri un bailīgi. Drīkst, es teikšu "atā"? Nē. Nesacīšu. Jūs vienmēr paliksiet mani. Mazliet.
Dzīvē visu vajag tikai tā, mazliet. Kāpēc? Mīlēt vajag tā, mazliet, lai mīlas nekad nepietiek, lai gribas vēl, lai es vienmēr gribētu tiekties pēc tās vēl vairāk. Un tad, ja es iegūšu visu un uzreiz, man neko vairs nevajadzēs-ne jūs, ne mīlēt. Pat ne mazliet..”
Un te Zemapziņa iepleta acis un vairs nesaprata neko. Tik tikko bija ļoti, ļoti, tagad- jau mazuliet. Ko mazuliet? Kāpēc mīlēt nevar kārtīgi un pa īstam? Ar acīm, kas hipnotizē tāpat kā pilnmēness Zemapziņa vēroja Sajūtu, viņa krekla pogai turpināja kaut ko klusiņām murmulēt. Kaut varētu to visu saprast! Man šķiet, ka Sajūtai galvā varētu būt 3 varavīksnes, sapinušās pīnē. Neviens neko nesaprata. Bet tā turpināja kā dzejoli deklamēt kaut ko. Un sāka šķist, ka pat krekla poga vairs neklausās. “Dažreiz ir tā, ka patiesam smaidam vērtība ir tikai tad, kad esi patiesi smagi un sūri raudājis." Smaids, smaids...
Bet tu nekad nezināsi, kas ir patiesas sāpes, kas kā skrūvspīlēs saspiež ne tikai sirdi , bet arī domas, kad katrs vārds, ko saki, nāk ārā ar šausmām, kad domas sastingst starp visām galaktikām, kad ķermeni caururbj adatas. Tu nekad nepazīsi šo murgu, ja seju vienmēr būs sildījusi saule...
Kaut vienmēr šausmas nāktu pa priekšu, lai tu zinātu, kāda ir patiesā laime, lai tu zinātu, cik maz tai vajag. Un nevis otrādi-kulties pa laimi un tad apjēgt, ka tik maz trūkst pilnām šausmām..” Zemapziņas pilnmēness acīs sariesās asaras,bet nebija laika raudāt. Sirdsapziņa turpināja runāt: ” Re, kur rāmītis pie sienas stāv pielikts, iekšā skaista bilde. Un viss pareizi. Nekas nekad tajā bildē nemainīsies, izņemot manu skatu uz to un putekļu kārtu, kura sedz atmiņas. Bet mani nekad necenties ielikt rāmītī. Es nekad nebūšu pareiza vai nepareiza. Es nekad nebūšu vienā krāsā un neiešu tikai vienu ceļu. Ja gribi mani iegrožot, nopērc rāmīti un ieliec tur manu foto.. Ārā tagad pavasaris, bet salst, un sniega kupenas nekur nebeidzas, un tu vienmēr atcerēsies šo pavasari, jo tas ir nepareizs. Un kad lietus līst, gribas nostāties visdziļākajā peļķē un tur arī stāvēt , un nemaz nekustēties. Tas nav pareizi? Bet nav likumu, pēc kuriem mēs dzīvotu. Nav lietu, kas būtu nepareizas, tāpēc nav tāda, kas būtu pareizi. Nekur nav melu, jo arī īstas patiesības nav, kas melus par tādiem padarītu. Ir brīži, kuri ir tauriņu sajūtas vērti. Ir brīži, kad tauriņi ir viss, kas mums pieder. Ir brīži, kuri varēja nebūt, bet tie sasodītie tauriņi vēderā...Ir brīži, kad tauriņus gribas vienkārši pazudināt, lai nav. Un zini, dažreiz nebūt, ir labākais, kas mums ir. Dažreiz nebūt kopā ir labāk, kā būt. Un,lūdzu, nelieciet mani rāmītī! Tur nav mana vieta. Muļķīgie cilvēki...”
Pēc šī pat Zemapziņai viss bija skaidrs. “Lūdzu, nelieciet rāmītī arī mani..”