Ciņa, kuru neviens nepamana. Ciņa pašam ar sevi, spēj mainīt tavu likteni. Ir tikai viens noteikums: tev ir jāuzvar! Mums visiem ir sapni, fantāzijas, vēlme dzīvot interesantu dzīvi, pilnu ar aizraujošiem brīžiem. Ko mēs darām, lai to sasniegtu? Ko mēs jūtām, kad mums nepietiek dūšas spert soļi pretī savam sapnim? Mēs zaudējām.
Klusa, kautrīga meitene, literatūras stundā, gaida savu kārtu, kad viņu izsauks skolotāja lasīt dzejoli. Viņa negrib atbildēt, jo zina tiklīdz izies klases priekša, viņa nosarks, nemanāmi sāks trīcēt ceļgali un balss būs nodevīgi nedroša. Sakuma šķiet viņa ir atradusi risinājumu, tomēr nesekmīgas atzīmes lika pārdomāt. Nebija miera: "Kāpēc tas notiek ar mani?". Ir viegli pateikt skolotājai: "Es neesmu iemācījusies!", un dabūt nesekmīgu atzīmi. Neapmierinātības sajuta, vien pieauga un viņa saprata, ar sapņošanu vien nepietiks, lai pārvarētu savas bailes. Dažkārt mūsu bailes runa par mūsu vēlmēm, vairāk nekā mēs paši. Iepazīsi sevi, savas bailes un sapratīsi, ko sirds vēlas.
Neparasta un citiem neredzama ciņa deva dažādus rezultātus. Tomēr katra maziņa uzvara, iedvesmoja uz nākamo soļi. Sevis audzināšana, treniņi, skolotāju palīdzība, deva rezultātus. Soli pa solim un jau varēja saskatīt ceļu, uz kurieni ir jāiet. Cik priecīga un saulaina diena šķiet, kad klasesbiedri gaida tavu uznācienu klases priekša. Apstājies, ievelc elpu un skaņas kas nāk no manas iekšienes, sniedz gandarījumu ne tikai man, bet ari citiem. Vēl viena uzvara un ir pieņemts lēmums piedalīties publiskas runas konkursa. Es uzvarēju savu nedrošumu, bet zaudēju konkursa. Tomēr tas nebija gals, bet tikai sākums. Sajūsma aptver prātu, sirds sitas unisona ar taviem vārdiem un tā rodas emocionāli skaists dzejolis. Man patika piedalīties izteiksmīgas runas konkursos. Bija uztraukums pirms iziešanas uz skatuves, bet tas jau nebija bailes. Iekšēja harmonija, kas izpaudās, manos vārdos mainīja mani arī ikdienišķajā dzīvē. "Viņa" ir pazudusi, un tagad mans jaunais "es" ar prieku piedalās skolas sabiedriskajā dzīvē un arī citur.
Pagājušajā gada piedalījos izteiksmīgas runas konkursa, es izvelējos prozas darbu. Varu apgalvot, ka burtiski iemīlējos tanī, ko stāstīju. Sirds sitas tā, it kā tūlīt izlēktu no krūtīm, bet es ieskrēju tieši tajā emociju virpulī, kas man bija nepieciešams. Pacēlums, gandrīz aptrūkās elpas, tomēr izturēju. Beidzot stāstu, es jūtos laimīgāk, nekā jebkad agrāk.
Šovasar autobusā braucot uz Sanktpēterburgu, kopā ar citiem jauniešiem no dažādam Latvijas pilsētām, kas tāpat ka es uzvarēja dažādos konkursos un olimpiādes. Nodomāju: "Paldies Dievam! Man pietika drosmes spert pirmo soli, tagad es zinu, tas ir mans ceļš, un es neapstāšos!" Novēlu arī citiem, lai jūsu sapņi kļūtu par realitāti, bet jūsu bailes par atspēriena punktu, kas jums palīdz virzieties uz priekšu.
