Manas sajūtas stāsts

Bail? Nē, ...es nezinu,... tās nav tās bailes, kuras ir viegli izskaidrot, bet man ir bail.
Tā bija parasta ceturtdiena, kārtējā literatūras stunda. 30 jaunieši, piekusuši un izslāpuši pēc brīvības un atpūtas, cītīgi ( atklāti sakot, tikai daži) lasīja Ziedoņa epifānijas. Lasīja vienu pēc otras, jo zināja, ka stundas beigās viņu pārdomas tiks prasītas un uzklausītas. Klasē bija jūtama neliela vienaldzības un bezrūpības klātbūtne, tomēr bija jāseko skolotājas norādījumiem un jālasa Ziedoņa epifānijas. Tā nu es arī lasīju vienu, tad nākamo, škīru lapu pēc lapas, līdz sāku lasīt kārtējo epifāniju „Pēkšņi uznāca bailes, ka es varu aizmirst savu māsu...”. Mana, mazās māsas, sirds iepukstējās straujāk, manu uzmanību pārņēma Ziedoņa skaudrie un tiešie vārdi. Es burtiski iegrimu, nē, es pazudu Ziedoņa epifānijā, tas ir, manis klasē vairs nebija. Manī klusi ienāca miera un satraukuma robeža, apkārtne nedaudz atvirzījās, palikām mēs divi vien – es un Ziedoņa vārdi. Nē, ko es runāju, ne jau tikai vārdi, bet arī dzejnieka ilgas, bēdas, skumjas un visbeidzot dzejnieka neizbēgamā sāpe. Tuvojās stundas pēdējā minūte, bet es lasīju, ātri, trauksmaini lasīju rindiņu pēc rindiņas, teikumu pēc teikuma, vārdu pēc vārda... Par vēlu tika ievilkta nākamā elpa, acu skatiens nedaudz par ilgu aizkavējās kaut kur tālumā, es biju nepareizā stāvoklī - ķermenis klasē, domas tālumā. Bet tieši šī sajūta mani noveda līdz kaut kam iepriekš neizjustam.
Lasot epifāniju, mani pārņēma bailes, ziniet tās bailes, kuras tu pat nevari formulēt, nevari nosaukt īstajā vārdā? Bailes, kuras nevar aizdzīt ar vārdiem „Iedomājies sliktāko, kas var notikt...Nav taču tik traki?”. Tādas netveramas, nepazīstamas bailes! Es lasīju epifāniju nepareizā vidē, tas ir, klasē, kurā bija dzirdami skolēnu čuksti un grāmatu lapu čaboņa, bet, ja es spēju atslēgties no ikdienas, no 30 cilvēku balsīm, tad jau kaut kas šajā epifānijā mani uzrunāja, kaut kas tajā bija man ļoti tuvs. Tajā, starp vārdu virknējumiem, punktiem un komatiem, biju uzgājusi vienu no saviem vājākajiem „punktiem”, par kura esamību pati nemaz īsti nezināju.
Ir divi cilvēki, kurus es īpaši apbrīnoju, kuri mani iespaidojuši neiedomājami spēcīgi. Viens no tiem ir mans lielais brālis. Tiešs, dažkārt nesaudzīgs savos izteikumos, godīgs, ar asu prātu, nedaudz egoistisks, ar lielisku humora izjūtu un savu, īpašu skatījumu uz dzīvi. Kad es runāju ar viņu, mani pārņem sajūta, ka te ir tā īstā dzīve, ka no viņa plūst kaut kāds netverams dzīvīgums, nevis enerģija vai pozitīvisms, bet dzīvīgums. Epifānija vispirms mani ieveda atmiņu pasaulē, kurā runāju, smējos un darīju daudz ko citu kopā ar brāli, bet tad kā rūpīgi adītam džemperim noira valdziņš, kā ilgi rakstītam domrakstam datorā pazuda fails, kā seniem bērnības draugiem pazuda kontakts, manī ienāca bailes un izgaisa siltās atmiņas. Mēs,es un brālis, esam ļoti tuvi, bet tajā pašā laikā arī ļoti tāli. Ejiet un izprotiet to, bet tā nu tas ir, un bailes par to ir dziļi, dziļi iekšā un nelaiž mani vaļā.
Epifānijā ir izteiktas lielā brāļa bailes, ka viņš neiepazīs savu mazo māsu. Pār viņu nāk atklāsme, ka viņš gandrīz neko nezina par sev tik tuvo cilvēku. Bet manī epifānija izraisīja mazās māsas bailes. Es sāku baidīties no tā, ka neiepazīšu pa īstam savu mīļo brāli, mani pārņēma bailes par to, ka viņš neiepazīs mani. Šo sajūtu ir grūti aprakstīt, to nevar nevienam izstāstīt, to var tikai izdzīvot un izsāpēt.
Katra pavadītā stunda, katrs smaids, katrs apskāviens vai labs vārds no brāļa man ir kā prieka avots, tā ir kā saule mākoņainā dienā.
Izlasot Ziedoņa vārdus „Pēkšņi uznāca bailes, ka es varu aizmirst savu māsu. Ka viņa paliks man nepazīta”,bailēm pievienojās neziņa, neizpratne. Cik sasodīti nepareizi un nesaprotami, ģimene ir būtībā tavi tuvākie, bet bieži vien gadās, ka tieši ar viņiem tu tikai sasveicinies, bet nepajautā ko vairāk, ka tieši ar viņiem tu attiecības uzskati par mūžīgām, bet ikdienā nenovertē tās un aizmirsti pateikties par pašsaprotamo. Tas „pašsaprotamais”, manuprāt, ir bieži vien svarīgākais, jo tas veido mūsu ikdienu, lielāko daļu mums atvēlētā laika.
Atklāti sakot, es nezinu kā atļāvos dalīties ar kaut ko tik personisku, bet šīs bailes un neizpratne ir tas patiesākais, tas īstākais sajūtu stāsts tieši no manis kā mazās māsas. Šīs bailes nekad mani nepametīs, varbūt ikdienas steiga tām pārklāsies kā spēcīga migla, bet kaut kur tālumā jau šīs bailes mani gaidīs un nelaidīs vaļā. Tās nav tās bailes, kuras var pārvarēt, šīs bailes ir it kā tik mazas, netveramas, citiem pat neizprotamas, bet ar to tās kļūst vēl smagākas.