Mana sajūta

Visi cilvēki jūt, bet katrs jūt savādāk. Jūtas ir kā asinis, kuras plūst pa cilvēku vēnam. Man kādreiz bija vēlme būt tādam, kas nekad nepārdzīvo un nepriecājas. Es cīnījos pats ar sevi, ar savu dvēseli. Vai es esmu uzveicis savas jūtas pret pasauli? Tikai tagad, rakstot šo darbu, es sāku domāt par savu stāvokli mūsu sabiedrībā.

Katrs cilvēks pārdzīvo gan labos dzīves brīžus, gan slikto, kuri ievēd viņu tumšā pasaulē vai padara īsti laimīgu. Pēc sliktiem notikumiem, kuri notiek ikkatra dzīvē, katrs gribēs pārstāt just. Jūtas var būt gan fiziskas, gan mentālas. Es atdodu priekšroku sāpēm, mīlestībai un bailēm.

Sāpes ir tā sajūta, kura uztur mani par dzīvu, jo izjūtot sāpes, katrs kļūst stiprāks. Bez mīlestības manai dzīvei nebūtu īpašas jēgas, es vienmēr mīleju savu māti, tēvu un vecvecākus. Es arī milu savu kaķi. Bet diezgan nesen manā dzīvē parādījās vēl viens pa īstam dārgs cilvēks, kuru es mīlu. Man ir sajūta, ka tās ir mana otra puse un tagad esmu salikts kopā. Man pietrūka šīs sajūtas. Bailēm ir arī liela nozīme manā dzīvē, jo bailes ir gandrīz nereāli pārvarēt, tas kas baidas izdzīvo, bet tas, kas nebaidās pazust no šīs putekļainās zemes. Jūtas audzina cilvēku raksturu, padarot viņu spēcīgu, gudru un viltīgu.

Kas tad ir manas sajūtas? Mana sajūta ir vēlēšanas dzīvot, izjust visas dzīves baudas, lai uz nāves sliekšņa es nepārdzīvotu un teiktu saviem bērniem un mazbērniem, ka es esmu nodzīvojis vērtīgu un skaistu dzīvi. Katrs var abšaubīt manus sapņus un vēlmes, bet pēc manām domām, visi cīlvēki agrāk vai vēlāk nonāk pie vienas un tās pašas domas. Vai es nodzīvoju vērtīgu dzīvi un atradu pašu svarīgāko lietu savā dzīvē, savu sajūtu?