Sajūtas, kas gan tas ir? Tās atspoguļo cilvēka dvēseli, iekšējo pasauli.
Sajūta, kad esi brīvs un neatkarīgs. Katrs cilvēks tiecas pēc brīvības un sajūtas, ka esam vareni un visu varam, ka sasniegt mērķus ir vieglāk par vieglu, tā es jūtos vasaras laikā, bet pārējā laikā ikdiena un tās pelēcīgās krāsas padara dzīvi daudz grūtāku, un, ja nebūtu cilvēku, kas to padarītu labāku, tad tā praktiski nebūtu iespējama.
Sajūta, ka esmu kā putns, kas brīvi un neatkarīgi no citiem putniem pārvietojas pa pasauli, piestājot, kur pašai tīk. Un reizēm šķiet,ka esmu viena, skumji varbūt, tomēr es turpinu smaidīt.
Reizēm, kad sēžu jūras krastā un skatos, kā mazi bērni ar saviem vecākiem laiž gaisā pūķi, mani pārņem patiess prieks un laime par cilvēkiem, kas ir saliedēti un laimīgi dzīvo pilnvērtīgā ģimenē.
Un tad uznāk skumjas, ka ne visiem tā veicas.
Es nedzīvoju pēc ideāla ģimenes modeļa, bet neviens jau tā nedzīvo.
Man ir mamma, kas nesen laida pasaulē divus mazulīšus. Vecmamma, kas visus mīl, bet nekad nav mācējusi to patiesi izrādīt. Varbūt tikai tāpēc, ka nespējam izprast cits cita jūtas, katram tās ir citādākas, bet tas nenozīmē, ka mazāk stipras. Man ir onkulis, kurš ir jautrs, reizēm pat pārāk, bet tas nenozīmē, ka viņš ir sliktāks par citiem. Bet man nav tēva, lai gan vienmēr esmu to gribējusi. Patiesībā viņš ir - manā sirdī, manās atmiņās.
Tēvs... Viņš vienmēr mani lutināja un lika smaidīt, lai vai kā mēs tobrīd dzīvotu - trūcīgi vai labi. Tomēr es biju maza un varbūt arī visu neapjautu, bet viņš bija labākais vīrietis un tētis pasaulē. Es varbūt neatceros par viņu daudz, tomēr viņa tik ļoti pietrūkst, ka katru reizi, kad par viņu iedomājos, viss šķiet tik bezjēdzīgs, melns, un tas tāpēc, ka viņa vairs nav un nebūs, nevaru valdīt asaras, un tas spiedīgais kamols kaklā... Tā vien liekas, ka ar gadiem tas nemazinās. Un tad sajūtās rodas bezdibenis, liels un plašs bezdibenis, tā vien liekas, ka tajā var iekrist un pazust. Manu tēvu nogalināja. Apkārtējie nekad to nesapratīs, kāpēc esmu tāda, kāda esmu, gan tādēļ, ka to, ko es esmu, citi nav piedzīvojuši, gan tāpēc, ka katram ir dota citādāka sajūtu pasaule.
Tomēr tā vientulības sajūta, ka neviens neievēro, kā jūties, vai nemaz necenšas saprast to un uzklausīt, jo citiem tas nerūp. Ir sajūtas, ko es nenovēlētu izjust nevienam.
Tās sajūtas, kādas ir man, aprakstīt ir praktiski neiespējami, sajūtas ir kā mutuļojoši dūmi gaisā, ar laiku tie pazūd, bet tik un tā zināms, ka tādi bija, tā ir arī ar sajūtām. Ar laiku tās pazūd vai mainās, bet katrs zina, kādas sajūtas ir bijušas vai vēl ir.
Ja man vajadzētu aprakstīt savu iekšējo pasauli, es teiktu, ka tā būtu māksla - to izprast un saprast.
Bet parasti es jūtos maziņa pret visu plašo pasauli, nevarīga, skumīga un pamesta. Tēvs man nozīmēja un aizvien nozīmē daudz, un, lai arī esmu pieņēmusi, ka viņa vairs nav, tas nenozīmē, ka esmu aizmirsusi viņu, ka nemīlu vairs vai nejūtu vajadzību ar viņu parunāt, taču reizēm tā vien šķiet, ka tā nav mana dzīve un pasaule, ka tas ir tikai sapnis, no kura pamodīsies, un patiesība izrādīsies citādāka, kā pasaka, bet tā nav.
Un ikdienas rutīnā atkal nākas uzlikt smaidošo masku, lai vēl vairāk nekristu savā sajūtu bezdibenī, jo tā taču ir vieglāk dzīvot - rutīnā un nedomāt par negatīvo. Lai gan sajūtas ir daudz un dažādas, katram citādākas un bieži neizprotamas.
