Es šogad piedzīvoju savas lielākās sāpes, nevis fiziskās sāpes, bet garīgās un emocionālās sāpes.
Šajā vasarā es aizbraucu uz nometni kura notika pie jūras, Salacgrīvā. Es sāku iepazīt nometnes dzīvi un jaunus draugus. Es tur sāku piedalīties dažādās nodarbībās un pulciņos.
Sākumā man auss sāpēja nedaudz. Vēlāk bija vēl trakāk.Es un nometnes skolotāja aizbraucām uz Limbažiem pie ārsta. Nekas nelīdzēja tāpēc mamma man atbrauca man pakaļ uz nometni un mēs aizbraucām mājās.
Mājās es pavadīju tikai divas dienas, ceturtdienu un piektdienas dienu. Piektdienas vakarā mani aizveda uz slimnīcu.
Vispirms es biju Valmierā slimnīcā, no piektdienas nakts līdz pirmdienas rītam. Tur man tika dotas tikai antibiotikas. Pirmdienas rītā mani ar ātro palīdzību nogādāja Rīgas slimnīcā. Pirmajā nedēļā man notika neliela operācija. Man auss bungādiņā ielika mazu trubiņu, lai viss kas tur sakrājies tecētu ārā. Taču nekas neizdevās.
Man bija vēl otra operācija kura bija daudz smagāka. Kā arī tā notika manā dzimšanas dienā. Tas nebija patīkami dzimšanas dienā gulties uz operācijas galda.
Kad slimnīcā biju pavadījusi divas nedēļas es palēnām sāku atveseļoties. Vairs nebija tik traki, taču mani slimnīcā paturēja vēl ilgāk lai es kārtīgi atveseļotos.
Slimnīcā es ieguvu jaunus draugus. Vislabākā draudzene man bija Krista. Ar viņu slimnīcā mēs kopā pavadījām daudz laika.
Kad mani beidzot palaida mājās es biju laimīga. Es visu laiku biju noskumusi par to ka mani nelaiž mājās. Vēlāk biju noskumusi zaudējot visus jaunos iegūtos draugus.
Tas laiks bija neaizmirstams. Tas viss man ir iespiedies atmiņā uz ilgiem laikiem.