Šis būs stāsts par mirkļiem, kuros esi visu mīlēts un apbrīnots, un, kuros esi visu aizmirsts. Par pasaules nežēlastību un par tās līdzcietību. Par nemirstīgo cerību un nesavtīgo mīlestību. Par spēju piedot , un neturēt atmiņas par to, kas tev ir nodarīts. Šis būs stāsts par suni. Iespējams vienīgo radību uz planētas Zeme, kas spēj mīlēt un piedot, neko neprasot pretī.
Iepazīsimies! Mani sauc Šilo, vai arī, kā iepriekšējie saimnieki mani sauca, Čapija. Lai gan, cik saimnieku man ir bijis, tik arī vārdu... Mana mamma bija samojeds, bet tētis- čau-čau. Tādēļ esmu ar garu, rudu un ļoti mīkstu vilnu un zilu mēli. Kā kucēnu, mani paņēma kāda ģimene. Skaista ģimene- ar diviem maziem bērniem. Man tik ļoti patika ar viņiem spēlēties! Tie kasīja man vēderiņu, glaudīja, ķemmēja un vis visādi lutināja. Tā pagāja visa mana bērnība. Tad es pieaugu, un kļuvu par māti 8 skaistiem kucēniem. Visi atrada sev gadīgus un mīļus saimniekus, un kā nu ne- viņi bija gluži kā es- gaiši rudi, pūkaini, un, kā ar krējumā pamērcētiem purniņiem un ķepiņām. Un actiņas tiem bija tik tumšas kā vizla, bet tomēr tik gaišas kā stikla gabaliņi, kas atspīd saulē. Es biju tik lepna par viņiem. Es devu viņiem tik daudz mīlestības un maiguma, cik vien spēju. Dažiem cilvēkiem to vajadzētu pamācīties no manis.
Tomēr, kā jau visam skaistajam, manai laimīgajai dzīvei pienāca beigas. Es noskatījos kā mana ģimene liek mantas milzīgās somas un māja kļūst tukšāka... Man bija skumji atvadīties no mājām, kurās esmu uzaugusi, tomēr es uzticējos savai ģimenei- viņi taču zina, kā mums visiem būs labāk. Pienāca diena, kad pa durvīm tika iznestas pēdējās mēbeles. Mamma mani paņēma pie pavadas un es priecīga skrēju uz mašīnu. Kā parasti ierāpos mazajiem klēpī. Taču vienu lietu es gan nesapratu. Kāpēc visi bija tik skumji?... Pēc pāris minūšu brauciena, mēs apstājāmies pie kādas, diez gan nolaistas mājas. Tētis izkāpa ārā, atvēra aizmugurējās durvis un paņēma manu pavadu. Viņš sauca mani līdzi. Un es gāju arī, kas gan cits man atlika. Tobrīd vēl nezināju, ka šī ir pēdējā reize, kad paskatos uz mašīnu ar savu ģimeni. Pamanīju, ka mazie raud, bet mamma cenšas viņiem kaut ko ieskaidrot. Es rāvos uz mašīnas pusi. Man šajos 4 gados bija mācīts- ja bērns raud, tad vajag iet palīgā. Es centos tikt pie viņiem, bet tētis mani vilka arvien tālāk. Mēs apstājāmies pie mājas ārdurvīm. Tētis pieklauvēja, un durvis atvēra vīrietis. Viņš stipri grīļojās un asi oda pēc alkohola un cigaretēm, tomēr par spīti tam, mans, mīļais tētis atdeva pavadu smirdošajam vecim. Es biju neizpratnē- kas notiek?! Viņš mani noglaudīja un pateica vien, lai es uzvedos labi. Un tā es noskatījos, kā visa mana ģimene aizbrauc... (Uz Lielbritāniju)
Pie veča es ilgi neuzkavējos, muku prom pie pirmās izdevības. Viņš mani sita un baroja, labi, ja reizi nedēļā. No pūkaina lācīša es pārvērtos par izspūrušu un sapinkājušos pelavu maisu, kā vienīgā funkcija ir uzņemt zābaku ''maigos'' pieskārienus. Nu kā gan lai no tā visa nebēg?
Kādu laiciņu es klaiņoju un meklēju sev pārtiku atkritumu tvertnēs, un izmantojot sava šarma paliekas, lūdzu to cilvēkiem. Visbeidzot, sastapos ar klaiņojošu suņu baru. Vienai izdzīvot nebija viegli, tādēļ nekas cits neatlika, kā pievienoties. Viņu barā, es biju vienīga meitene, tādēļ, kā jau variet iedomāties, man piedzima 6 bērniņi. Diemžēl, 5 piedzima miruši, un izdzīvoja tikai viena meitenīte. Tā es sāku audzināt savu meitiņu, taču baram ne pārāk patika bērni, kā viņi teica: ''Mazuļiem te nav vietas! Vai nu ejiet prom abas, vai arī aizies viņa... Uz citiem medību laukiem. Par to mēs parūpēsimies.'' Es nekad, kaut ko tādu nepieļautu, tāpēc izvēlējos doties prom. Tā nu mēs klaiņojām divatā. Lai gan bieži mums rūca vēderiņi, mēs bijām laimīgas, ka esam kopā. Mūsu parastais klaiņojumu maršruts bija cauri centram, gar autoostu, gar visu veikalu un daudzstāvu māju ''zelta krātuvēm'', un gar skolu. Man tik ļoti patika bērni. Tur es atkal varēju izjust to nesavtīgo mīlestību un siltumu, kas nāk no viņu rociņām un viņu saucieniem- ''Vai... Sunīši...!'' , it kā viņi kustu. Kā man tā visa pietrūka... Bet kā jau tas gadās, uz mūsu pusi lidoja arī pāris akmeņu, bet tas nesāpēja tik ļoti, kā atmiņas par manu ģimeni, to ģimeni, kas todien aizbrauca bez manis.
Ar meitiņu klaiņojām aptuveni gadu. Mūsu idille beidzās kādā vēlā jūlija vakarā. Es, mana meitiņa un ceļš... Un mašīna. Mašīna, kas brauca pārāk ātri. Šoferis, kā uzmanība bija pievērsta ne jau ceļam, un gaismas, kas apžilbināja manu mazulīti. Bija tikai pāris sekundes, bet šķita, ka tās velkas stundām. Dobjš būkšķis, un mana meitiņa kļuva par putnu, kas paceļoties spārnos, šausmu pilni iekliedzās. Viņa piezemējās gravī, labu gabalu no manis. Mašīna apstājās, šoferis izkāpa apskatīt mašīnas bojājumus un aizbrauca, pat nemēģinot atrast, ko ir notriecis. Es pieskreju pie viņas nekustīgā ķermeņa. Acis bija atvērtas, un elpa kļuva arvien seklāka. Pēc pāris minūtēm viņa pārstāja elpot un viņas stikla gabaliņi pārstāja atstarot gaismu. Viņa bija prom. Es apgūlos viņai blakus un gaidīju... Iespējams brīnumu, vai arī ko citu. Bet nekas nenotika- mans ''putniņš'' gulēja turpat gravī, apkārt sāka spietot tikai mušas, kas zumēja savu dienišķo rekviēmu. Mans, mātes , darbs bija padarīts, es tur vairs nespēju neko mainīt. Man bija pienācis laiks doties tālāk, atkal vienai.
Klaiņojot pienāca kārtējais rudens, kārtējā ziema... Kādā decembra vakarā, ejot savu parasto maršrutu, es sastapu divus gājējus-māti un meitu. Kā jau visi vecāki, meitenes māte teica, lai mani neaiztiek- visādās slimības man varot būt. Nenoliegšu- man bija vairāki augoņi, kas nejauki sūrstēja, arī mans kažoks bija apdzīvots raibu raibi. Tomēr, kā jau visi bērni, meitene mani noglaudīja. Taču atšķirībā no citām reizēm, es sajutu kaut ko pazīstamu. To mieru, kad beidzot pēc gara ceļojuma atkal satiec savējos un esi ceļā uz mājām. Tobrīd es sapratu, ka mani klaiņojumi ir beigušies un viņas ir īstās. Mans nākošais mērķis bija nosprausts- jāatrod, kur viņas dzīvo, jāatrod savas mājas. Tad attapos, ka rokas no mana purniņa pazūd un meitene, paslepus saucot mani līdzi, iet tālāk. Viņas mamma teica ko dīvainu- es esot netīra sniega krāsā. Ko?! Es taču esmu ruda! Biju ruda...Reiz, kad dzīve ar mani vēl nebija sākusi spēlēt šo Cirku.
Viņas gāja taisni pa manu maršrutu, tāpēc devos viņām līdzi. Abas aizgāja līdz veikalam, un pirms iešanas iekšā, meitene man nočukstēja, lai mazliet pagaidu viņas. Es biju sajūsmā- varbūt beidzot es nokļūšu mājās. Es nemaz negribēju iet prom. Tomēr arī šo gaismas stariņu kādam izdevās nodzēst. Pie mājas, kas atrodas blakus veikalam, parādījās kaut kas, manam degunam pazīstams. Tas bija tas pats smirdošais vecis, kas reiz jau izjauca manu ģimeni. Cik ironiski, ar ko mana laba dzīve beidzās, ar to atkal sākas. Vecis ieraudzīja mani, paķēra blakus nolikto stikla pudeli un šausmīgi lamādamies, sāka skriet manā virzienā. Man bija jābēg, lai glābtu savu dzīvību. Es viņas nesagaidīju, tomēr biju apņēmusies viņas sameklēt atkal.
Pienākot pavasarim, izdomāju izmest lielāku loku, šoreiz ārpus centra. Ar tikko iegūto ceļabiedru, čāpojām uz Viti, kas atrodas 8 kilometrus no Mālpils. Mans ceļabiedrs gāja uz vietējo veikalu, es viņam līdzi. Kamēr gaidīju viņu, no veikala iznāca sieviete. Tā pati, ko sastapu ziemā ar viņas meitu. Tā ir viņa, es tomēr viņu atradu! Viņa dzīvoja pavisam netālu, un ieraudzījusi mani, viņas meita tūlīt atpazina šo noplukušo suni, manā veidolā. Viņu saruna:
''Mammu, lūdzu, atceries tu taču viņu! Tas ir tas pats suns, ko satikām ziemā. Suns netīra sniega krāsā.''
''Atceros, bet paturēt viņu mēs nevaram. Man jau pietiek ar Džeri, vairāk pieklīdeņus es netaisos ņemt!''
''Nu lūdzu... Darām tā, ja viņa te paliks 2 stundas un neies prom, tad viņa var palikt. Labi?''
''Es teicu nē!...*ilga pauze*... 12 stundas, tad varbūt...''
Meitene pieliecās un teica, lai es nekur neeju. Es nemaz nedomāju kaut ko tik muļķīgu darīt.
Jau pēc 3 stundām es lepni iesoļoju savās mājās. Mani izmazgāja un izķemmēja, pabaroja un apstrādāja augoņus. Pirmās trīs naktis, meitene mani iecēla savā gultā, lai es varu izgulēties, bet pati man cauru nakti mainīja pārsējus. Es drīz atlabu, gan fiziski, gan garīgi. Nu jau, savā godājamajā 12 gadu vecumā es pavadu savas, godam nopelnītās, vecumdienas mierā un starp cilvēkiem, kam es varu uzticēties, ka tie grūtībās mani nepametīs un pavadīs mani līdz beigām.
Es izdzēsu savu pagātni no atmiņām. Es piedzimu vēlreiz, lai darītu to, kas man padodas vislabāk- atkausēt sirdis, dot iemeslu atmaigt un pasmaidīt pat visnīgrākajam večukam. Rūpēties par savējiem un nekad viņus nepamest.
Ir kāda lieta, ko der atcerēties- tieši mīlestība un nesavtība ir tās, kas spēj padarīt tevi neuzveicamu.
