Uzzīmēt vasaru. Uzzīmēt savu dzīvi

Divas kafijas krūzes uz palodzes, uz pusēm apēstā šokolādes trifele. Vakar mēs bijām šūpoties. Man kājās bija mani nošķiestie rozā gumijas zābaki, es tev lūdzu nesteigties. Tu neproti nesteigties. Iesim lēnām, pavisam lēniem, maziem soļiem, runāsim, aprunāsim cilvēkus, aprunāsim lietas un visu, kas atrodas apkārt. Tikai darīsim to lēnām. Mēs varam apiet lielu loku, nebaidies no suņiem, iesim lēnām un runāsim. Rīt mēs šķirsimies. Tu sēdīsies savā lidmašīnā, es palikšu tepat. Tu aizlidosi tūkstošiem kilometru tālumā , un kafijas krūze uz palodzes nu būs tikai viena. Ir marts. Sniega nav, nekā vēl nav. Pasaule tikai vēl top. Mēs vēl tikai liekam pamatus. Šorīt tu aizlidoji. Noskūpstīji mani uz pieres un aizgāji. No manām asarām tu bēdz kā no saltas nāves. Vienmēr. Skūpsts uz pieres, un tu esi prom.
Mans mīļais draugs. Es tev pastāstīšu savu vasaras stāstu. Tā bija skaista vasara. Tovasar man bija zaļa, skaista kleita, prievīte ap galvu un kailas pēdas. Es biju iedegusi un ar vasaras raibumiem uz deguna. Es daudz smaidīju un maz domāju. Tovasar es tevi satiku. Tev bija tāds ciešs rokas tvēriens un tikai tu man liki tā justies. Tovasar mēs smēķējām ēnā, klausījāmies pērkonu, bezgalīgi daudz smējāmies un atradām viens otru. Starp briesmīgiem tukšuma brīžiem, starp visiem pasaules cilvēkiem, starp visām bezjēdzīgajām skumjām, mēs viens otru atradām. Nedomājot ne par bijušo, ne par nākotni, mēs dzīvojām tieši tajā sekundē, kas ir šobrīd. Tovasar mēs dzīvojām. Ar vispatiesāko baudas izjūtu, kāda vien cilvēkam var būt. Skaisti dzīvojām.
Uzzīmēt vasaru. Uzzīmēt savu dzīvi. Zīmēt karstā vasaras rītā.
Piepildītu ar neizmērojamu brīvību, kleitām, sapinkātiem matiem, smiekliem un tuvību. Tādu tuvību, kas vienmēr ir mazliet par maz. Mazliet vēl, tikai minūtīti. Vēl minūtīti tuvības ar vasaru.
Vienmēr, kad man jāiedomājas kāds skats, kas raksturotu visu vasaru, es iedomājos brīdi pie jūras. Mēs esam tikko atbraukuši, ir šausmīgi karsts, mēs dzeram alu un mazliet mulstam viens no otra . Mēs apsēžamies ēnā un smēķējam. Manas kājas ir kailas un pārliktas pāri tavējām, mugurā tā zaļā kleita, mati sakarsuši, sapinkājušies un savākti nenosakāma izskata frizūrā. Ir milzīgs karstums, apkārt ir draugi, alkohols, neapmierināti kaimiņi, teltis, jūra, bet es redzu tikai tevi rūtainajā kreklā. Tu tam visam esi pa vidu kā pats galvenais elements.
Uzzīmēt vasaru. Uzzīmēt savu dzīvi. Mēs ejam gar jūru, saspiedušies kopā, vēl pēdējo reizi šovasar uz šeit. Man reibst galva no visa sajūtu karuseļa, pēdējās dienas ir bijušas tik pilnas ar sauli un pirmās satikšanās mīlestību. Tik pilnas ar laimīgu reibumu, sauli, kleitu un tavu ciešo rokas tvērienu. Es smaidu un gribu, lai bezrūpīgās dzīves dienas nekad nebeidzas. Naivums un ilūzija. Smiekli par visu un neko, tuvība, kas neapnīk. Jūra. Es staigāju kailām pēdām, smēķēju un izjūtu kaut ko mazliet eiforisku. Nebijušu. Pirmreizīgu. Es dzīvoju. Tajā visā nav ne kripatas prastas eksistences. Ilga pēcgarša. Ir tikai maza smeldze zemapziņā, jo jau pavisam drīz tu brauc prom. Un tad gan vairs tā būs tikai paģiru pēcgarša.
Pirmās satikšanās trakums, mazliet kautrs un tomēr neizmērojami pilns ar iekāri un mūžīgo nepietiekamības sajūtu. Tavs tuvums man vienmēr saistīsies ar to pirmo sajūtu, ar jūru, sauli, pilnu vēderu tauriņiem. Ar sajūtu, ka labāk vairs nevar būt un mūsu bezrūpība nekad nebeigsies. Mūsu bezrūpība. Tādu mirkļu dēļ dzīvot. Uzplaiksnījumi. Pēkšņi spoži stari pelēkā dzīves ritmā. Kā zibens spērieni, kas liek sapurināties, paceļ kājām gaisā un uzkurina asinis. Sakāpinājums.
Tavas plaukstas, tavas stiprās, vīrišķīgās plaukstas mani tur un es gribu, lai tās nekad neatraujas no manas miesas. Dzīves burvība.

Un tā mēs dzīvojam. Tu brauc šurp, tu atkal aizbrauc. Ir marts. Astotais. Tu pirms pāris stundām aizbrauci. Liktenis mūs ir iespundējis katru savā valstī. Paies stundas, dienas, nedēļas , un es pieradīšu, ka tevis te nav. Tomēr šorīt tu aizbrauci. Man ļoti pietrūkst tavu mūžam silto plaukstu. Man ļoti pietrūkst tā, kā tu uz atvadām mani vienmēr noskūpsti uz pieres. Kaut kad atkal tu atbrauksi. Es tev ļoti gaidu.
Viena kafijas krūze uz palodzes. Manas pastaigas vairs nav lēnas, man negribas pastaigāties. Es cenšos neraudāt, zinu, ka tev nepatīk. Es tevi ļoti, ļoti gaidu.